Biju savā vecajā istabā, apsēdos uz grīdas pie skapja, kurā vēl pirms diviem gadiem bija visas manas drēbes (tagad no drēbēm.. nu, tur ir manas izlaiduma kurpes. That's about it).
Un apakšējā plauktā uzdūros savam skeletam skapī - kastei, kurā jau pāris gadus stāv miljons lietu no seniem laikiem. Blociņš ar izrakstītām īsziņām un MMS raksturojumiem, mani gadu plānotāji, dažādas zīmītes, lapiņas, dzejoļu melnraksti un vēl vesela pasaule. Dažas dāvanas.
Nu jā. Tiešām skelets skapī. Tad nu apskatīju šo skeletu no dažām pusēm un noliku atpakaļ. Zemākā plaukta dziļākajā stūrī.

Pēdējās kaut kādas.. četras? dienas pastāvīgi dzīvoju ar kaut kādu sajūtu. Šodien atceļā no veikala sapratu. Tā ir tā sajūta brīdi pirms orgasma, kad liekas, ka prāts izplešas kā pūkaina vate ārpus smadzenēm un galvaskausa, kādus 20cm ap galvas ādu. Un tāda kā prāta tirpoņa. Nu jā. Un ir grūti šādā sajūtā dzīvot - ejot pa ielu, es nejūtu savus soļus, ķermeni. Kaut kā vienkārši kā tāda mīksta atspere virzos uz priekšu pa ielu. Tā kā reibst galva, bet ne gluži - tāds pūkainums un labilitāte.
Un tad vēl ar to visu beidzot nokritu, kāpjot augšā pa lielajām ieejas kāpnēm (neviena no alus pudelēm nesaplīsa).
Nu, lūk. Tādi pīrāgi.

Vēl joprojām - skauties un kaut kā. Maigoties, tā varbūt to varētu nosaukt. Stulbs vārds, bet nu.