Cilvēku konsekvences mīlestība ir vainīga pie rasu aizspriedumiem, pie tā, ka cilvēkiem patīk pēc iespējas 'vidējāki' cilvēki.
Pie citām lietām arī.
Daudz vieglāk un vienkāršāk ir neizteikt savas domas publiski, nevienam nestāstīt un nerakstīt savus viedokļus, uzskatus, emocijas. Jo - pašam ar sevi kompromitēt ir visvieglāk, kaut kā tamlīdzīgi reiz tika teicis (vai rakstījis) kāds no latviešu literatūras spīdekļiem.
Ir taču absolūti skaidrs, ka reāli nekādas konsekvences emociju un izjūtu sfērā nav. Mūždien kaut kas mainās. Varbūt es vienkārši runāju par sevi, bet nu. Man liekas, ka, ja cilvēki paši sev un citiem atzītu, ka viņi vienubrīd domā šādi, bet pēc mirkļa - citādi, spētu to sagremot, pieņemt un uzskatīt par normālu, pasaule būtu daudz vieglāk dzīvojama vieta. Mierīgāk.
Jo citādi - visi viens no otra prasa konsekvenci, dusmojas, kad tās trūkst, kaut patiesībā paši vien tādi ir (te atkal sasienam visu kopā ar - cita acī skabargu redz, savā baļķi neredz). Tikai to noklusē, cerībā, ka kaut kad, kaut kādā veidā taisnība taču iestāsies. Un iestāsies konsekvences uzvara. Pft.
Kāpēc gan mēs visi nevaram vienkārši atzīt un noticēt, ka vienā brīdī var domāt šādi, bet otrā - citādi. Un viss. Tā vienkārši ir. Kaut kāda nez kāpēc esoša tieksme pēc konsekvences mums liek to nepieņemt.


Lai nu kā. Alus vakar bija tieši TIK garšīgs, cik biju cerējusi, ka būs.
Piedzēros, ņam.
Naktī - biju Lietuvā, devos uz latviešu-lietuviešu skolēnu konferenci, kurā prezentēja kaut kādas idejas. Tev iedala kaut kādu sapņainu vārdu savārstījumu, tev tas jāprezentē. Es uz turieni pārvācos, man bija jauks, mazs, vecmodīgs dzīvoklītis un kaudze skaistu fotogrāfiju, kuras izlika pārdošanai Istabā, kā arī daudz skaistu rokdarbu ideju. Pēkšņi no manām Lietuvas mājām visi ar baltu busu un jēriņu tajā brauca prom, es pusceļā izkāpu ārā un teicu, ka kājām iešu atpakaļ (kādi padsmit km). Bet īsti nevarēju atcerēties pilsētas nosaukumu, tāpēc tas bija ierakstīts telefonā. Un ir vēl šorīt. Mana mājpilsēta Lietuvā bija ar nosaukumu Akvekstika.
Un vēl - es uz to Lietuvas skolu braucu ar ragaviņām. Pati minos. Galīgi jauki bija, tur bija netīrīti ceļi, dažviet dubļi un mazliet pavasarīgas zāles. Man nebija auksti.