es par šo jau kaut kad runāju ar noru, kuru Tu arī droši vien nepazīsti, un viņas māsu. norai bija līdzīga problēma ar neizbēgamo "jātiek-no-šī-vaļā-jo-tas-ir-smags-bet-nevar" un viņas māsa teica, ka ar laiku tas aizies pats. es, savukārt, oponēju, un teicu, ka tādas lietas nekad, nekad pavisam neaiziet. tās vienkārši transformējas un kļūst..bearable. over time. un beigās (nu, nosacīti beigās) kļūst par tādu kā fōnu un sāk šķist citādas.
un kļūst viļņveidīgas, tā, ka sākumā ir slikti ļoti ilgi, tad vienābrīdī šķiet, ka nu ir puslīdz labi, tad pēc kāda laika tas atnāk atkal, kā vilnis, un nogāž no kājām, un ir slikti, tikai pēc kāda laika ar katru reizi tas vilnis kļūst mazāk no-kājām-gāžošs, līdz kamēr tā ir vienkārši mierīgas jūras ikdienas viļņošanās.
jaunas pieredzes palīdz, atgādinošas rutīnas izsvītrošana no dzīves uz laiku pilnīgi noteikti palīdz.
bet tā pilnīgās izskrāpēšanas vēlme ir mānīga, jo visas lietas jau veido mūs visvisādos nezināmos veidos. un es kādreiz par to arī ar kaut ko strīdējos, laikam ar mesiju, viņa teica, ka gribētu nopurināt visas pagātnes, un es teicu, ka tā nevar un nedrīkst arī, jo tu, cilvēks, esi kā..podiņš, un visas tās pagātnes un kastikvēlne kopumā ir kā podnieks - tikai pateicoties tam visam tu vispār esi, un tāpēc atteikties no pagātnēm ir kā necieņa pret visu to un arī sevi. bet es zinu, ka tā pateikt var tikai tad, kad ir izdevies tikt ar lietām galā, kamēr esi vēl iekšā mutulī, tikmēr, ai, tas skats ir pavisam citāds, un visādas mokas un sliktumi, bet galvenais jau atrast kādu ticību un skatu uz priekšu, kad pirmā bezspēcība un sastingums ir pāri.

es ļoti, ļoti ceru, ka viss sakārtosies Tev un ka šis nebija annoying un ko-tu-runā-neko-tak-nesaproti un ko-tu-runā-es-to-jau-zinu-liec-mierā

murr, visu to labāko.