kad cilvēks ir aizgājis tik tālu, tik traku dzīves ceļu un pametis pasauli, tad viņu vispār vairs nepiš citu viedoklis, vērtējums, jo tas ne cer, ne gribētu sadarboties tiem ierastos veidos, jo tas nemaz vairs nav iespējams. tad tāds cilvēks ir apskaidrots, velns no tā ir atpisies un visi ir ienaidnieki, ar kuriem tas sadarbojas kā ar tādiem, necerot nevienam palīdzēt. tā dzinulis ir dīvains humors un pieticīgi prieciņi, skaistuma atblāzma kādā puķē. arī to vajadzētu atmest, bet tad jau es vairs nebūtu cilvēks, es būtu buda un man to naher nevajag.