par jēgu
debiloīdiem neesot spēja tvert jēgu.

reiz psihenē es satiku citu idiotu. ķermenim kādi 25 gadi, nemāk lasīt, rakstīt, uzvedās, runā kā stulbs bērns. bet labsirdīgs, lai neteiktu - svētīgs.

šodien jautāju sev: vai jēga, vai "būt idiotam" gadījumā nav smadzeņu defekti, kas kavē, velk atpakaļ iespēju iekļauties kopējajā "cilvēcīgajā", apmierināt ķermeniskās vajadzības no pofig līdz vnk būt cita redzētam. ja tā, tad kā sauc tādu cilvēku, kas to ir sajutis un atmetis kā nevajadzīgu? ("kā sauc" ir mana ņirgāšanās par apziņu). tad tāds ir brīvs un debīls, un vientuļš. un normālajiem šķiet arī ļoti, ļoti bīstams. un te parādās iespēja pajautāt sev: kāpēc normālajiem tas jūtams bīstams (nevēršot tavu apziņu uz kādiem atkārtotiem tekstiem no psiholoģijas grāmatām)?