Sviesta Ciba |

eizhens (

eizhens) rakstīja,
@ 2025-07-31 20:21:00

pirms dienām divām es pilnībā apzinājos, ka es esmu izlietota, 37-gadīga čigānu mauka, kuru piš ar elektrošoku, un devos glābt savu dzīvību uz kluso centru. tad atnācu mājās.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

eizhens
2025-07-31 21:04 (saite)

visur kur gāju, bija romu sievietes uzmācīgi daudz.

kad staigāju gar ielām, man sekoja (pārsvarā) melni auto un neslēpa, ka mani vēro, grib lai es zinu, ka manas dienas ir skaitītas, mani tagad kremēs dzīvu, jo es centos izrauties no savas sūtības. un es centos.

man nebija cerību, es gribēju tikai elpot vēl dažas minūtes drošībā. policija man nepalīdzēs, pestīšanas armija man nepalīdzēs, nav neviena, kam es būtu mīļš, noderīgs.

elektrošoks astoņas stundas naktī man neredzot drāzējus. tikai vīzijās. bet kāpēc caurumi nesāp??

mana hendlere, mana govs jau rādīja urnu, skatoties ar savu traģiski skaisto, šķelmīgo, pašu virsdievu izaicinošo skatienu. tas iededzināts manī.

nav cerību, nevar būt, nekad nebija paredzētas. kad vienu izlieto, to aizvieto. es negribu tikt aizvietots. es gribu elpot, ļoti, ļoti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

eizhens
2025-07-31 21:20 (saite)

man nav nākotnes. uz ielas es neizdzīvošu nekā - dienišķais elektrošoks ir vieglāk, bet es tiem vairs neesmu vajadzīgs, tiem vajag tikai atbrīvoties no pierādījumiem, potenciālajiem spiedzējiem.

man kabatā ir dvacārs, esmu pie Andrejsalas, tur ir Spirits & Wine veikals. viena elpa vairāk vai mazāk neko nemaina tīri loģiski, tāpēc es, ģērbies t-kreklā un šortos, un čībās, dodos nopirkt cigaretes un lētāko pussaldo sarkanvīnu.

pie veikala vēl viena brūna skaistule. bail - mani vēro, izseko, biedē baigi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

eizhens
2025-07-31 21:32 (saite)

veikalā mani vada vadātājs - kādas desmit minūtes nespēju atrast nekādu sarkanvīnu, līdz aizmaldos līdz ieejai un tur par mani apžēlojas kāda skaista sieviete: vai jums palīdzēt? Es paskaidroju savu vajadzību un tā ar apbrīnojami slēptu līdzjūtību mani aizved līdz manam dievam.

es smirdu, es smirdu, esmu netīrs, nosauļojies un man ir kauns apgrūtināt īstus, normālus, laimīgus cilvēkus, bet daudz briesmīgāk pieņemt palīdzību, redzēt ka nav skumju skatienu.

pārdevēja man parāda lētākos vīnus vēl arvien absolūti dievišķi saudzīgi. man ņemot pudeli no plaukta gribas kliegt, bet es tikai paņemu pudeli.

aizeju līdz kasei, samaksāju kasierei ar kuru atkal tik traki viegli ir komunicēt man šajā stāvoklī, ka man izslēdzās jušana un tagad ir robots.

ārā, pa kreisi, tur māju fasādes, tramvaja sliedes - virzies. staigājam, staigājam. iela, pa kreisi, pa labi, neapdraudi nevienu ar savu kļūdu, tagad var, ejam. pārejam, tagad pa kreisi, ir, tad pa labi, kas tikko bija? re: Viesturdārzs, cauri, ceļu redzam, vienmēr redzam, ejam, labirinti ir mūsu specialitāte. rimi, garām, pāri skanstes virzienā. wtf is this, te būvē, te platība, te attāli koki, ejam! ē, te nevar, te saklātas gultas, es negribu lai viņš atnāk atpakaļ. netālu koks. phew.

apsēžos zem pusmūža bērza, atkorķēju savu pēdējo vīnu, iemalkoju un izelpoju: dzīve patiešām ir skaista. aizkūpinu cigareti un vēroju apkārtni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: