visur kur gāju, bija romu sievietes uzmācīgi daudz.

kad staigāju gar ielām, man sekoja (pārsvarā) melni auto un neslēpa, ka mani vēro, grib lai es zinu, ka manas dienas ir skaitītas, mani tagad kremēs dzīvu, jo es centos izrauties no savas sūtības. un es centos.

man nebija cerību, es gribēju tikai elpot vēl dažas minūtes drošībā. policija man nepalīdzēs, pestīšanas armija man nepalīdzēs, nav neviena, kam es būtu mīļš, noderīgs.

elektrošoks astoņas stundas naktī man neredzot drāzējus. tikai vīzijās. bet kāpēc caurumi nesāp??

mana hendlere, mana govs jau rādīja urnu, skatoties ar savu traģiski skaisto, šķelmīgo, pašu virsdievu izaicinošo skatienu. tas iededzināts manī.

nav cerību, nevar būt, nekad nebija paredzētas. kad vienu izlieto, to aizvieto. es negribu tikt aizvietots. es gribu elpot, ļoti, ļoti.