http://wtfcnn.blogspot.com/

http://disinfo.com/

http://www.radicalcartography.net/nuclear_full.png

pankūkas! es sev tīri vai iepatikos.
ā, par pankūkām - es tās cepu. gardumgardi. ^_^


un šovakar es varētu paspēlēt UT, atkal. jāpamaina boti, citādi jau drusku garlaicīgi paliek.

p.s. Daugavpils mūzikas vidusskola raisa atmiņas. Tā man atgādina lētu krievijas vidienes viesnīciņu, kurā durvis ir nokrāsotas ar grīdas krāsu . Tad vēl, tādās viesnīciņās nedrīkst trokšņot, un no rīta, pirms tavas prombraukšanas, tiek pārskaitīti dvieļi.

zvana.(!)

Nu, ko. Gaidu rezultātus.
Nopirku uzpūteni(dzērveņu) un jogurtu un kaut ko vēl, ā, to draņķa ulzej-ūdeni-še-tev-putra maisījumu.

Jauku vakaru jums, mīļie ^_^

_______________

19:28

Jāā! Pirmā vieta. Un četri lati dāvanu karte, steidzām astoņas minūtes pirms slēgšanas iepirkt lietas par iegūto summu.

Un man ir koši sarkana lūpukrāsa.

Pārlasīju 2005./2006./2007. gada dienasgrāmatas.
Pēdējā laikā aizvien vairāk sāku atskatīties bijušajā. Pierādījās, ka tad tagadne vairs nešķiet tik sarežģīta un neizrisināma.

Vakar nebiju pat Bebru ciems, bet nu - jau Rīga, tautas tērpā, dziedot Pūt, vējiņi! skatuves vidū.

Ieva ir brīnišķīga.

Filmas, kuras man jānoskatās (es vismaz ļ. vēlētos noskatīties) brīvdienās:
"Le Fabuleux Destin D'Amelie Poulain"
ar to pietiks.

Nepieciešamās lietas filmu skatīšanai:
1. mm, es kaut kur pazaudēju Amēlijas disku. jāatrod
2. kapučīno. un pašizcepti kokosa cepumi(!).
3. jāsagaida tumsas iestāšanās. tā ir mana tradīcija.
4. jāsagatavo spilvens, kuru piespiest sev klāt, kad ļotiļoti vajadzēs .

"Bez tevis, tagadnes jūtas būtu vien vakardienas jūtu nespodra atblāzma". Hipolito

ejiet ellē. nomiiiirstiet.
*apķer spilvenu un mēģina notēlot depresiju*

Visa diena kā šīsnakts sapnī. Tiklīdz aizveru acis - slīkstu AB dambja ūdeņos.

Bidstrupam bija taisnība.

No mērkaķiem ar rungām rokās, līdz atombumbām un atpakaļ pie mērkaķiem!
Rausim šito bodīti gaisā! Kam ir bumba? .. Nu, vai tad kādam mūsu pasaulē vēl nav atombumbas?

Pēc mums - kaut grēku plūdi! Nu re, lai afrikāņi ēd kūkas, ja jau viņiem nava maizes!

Reāli, bez mūsu humānisma, viņi jau sen būtu pagalam. Un kaudze invalīdu, arī.*
Un nebūtu pāris miljonu ļautiņu.
Pačakarēsim dabu vēl nedaudz, lai āzijai pāri iet divdesmitmetrīgs cunami!
vēl - pāris miljoni nost!



Skat, skat, nu jau vairs tik daudz elektrības neviens netērē, nebraukalē ar mašīnītēm un nesmirdina apkārtni ar izplūdes gāzēm un atgremotāji nepiesārņo dabu ar metānu.
mēs tāpat, nomiruši, netiktu debesīs - re, baznīca tagad piesārņošanu uzstāda kā nāves grēku.

bet cilvēka dzīve ir pārāk īsa, lai mēs sajēgtu šos ciklus, kad attīstība sasniedz savu kulmināciju, lai mēs atkal atgrieztos nulles punktā. tas tā ir vienmēr, tā tas būs!
māte teica - nu, bet cilvēciņi sapratīs, ka ar atombumbām spēlēties vairs nevajag, un tā vairs nedarīs..

viņi atradīs ko citu! wahey!
viņi atradīs jebkuru iespēju, kā salaist visu dēlī, jo tāda ir mūsu daba.
mēs ēdam, mēs nokārtojamies, un, ļaunākais, vairojamies neticamā ātrumā. deviņi mēneši, mazs ieguldījums, vēl viens cilvēks, kas ēd, kas nokārtojas, kas vairojas, kas ēd, kas nokārtojas, kas vairojas..

tagad pa pasaules okeāniem dreifē atkritumu sala, kaut kuras valsts izmērā.
NU, amerikāņu režisori? uzfilmējiet filmiņu TĀDĀ vidē, plus - ar delfīniem, pāri, kas precas un suni, kas spēlē volejbolu pludmalē kopā ar lielkrūtainām blondīnēm, kuras sūkā čupačupsus! kaut īstenībā, tas, ka viņas sūkā čupačupsus, ir tikai nojaušams, jo to mēs neredzam, ekrānā tiek rādītas tikai viņu KRŪTIS!

MAN ARĪ IR KRŪTIS!
forši, vai ne.

p.s. vēl jau man ir PMS. es iešu nogalināt spilvenu.


*
Man nav sirds? Man ir sirds! Burkā uz galda!
Un vēl jau arī tā, krūškurvī, un zinu, ka visu iepriekš minēto var uztvert ļ. sāpīgi, bet tas ir jāuztver kā fakts - paralizēti cilvēki, bez tiem aparātiem, būtu pagalam. Tā daba strādā. Cita lieta ir tas, ja tev sāp.

p.s.s.
EJIET ELLĒ, sasodītie laikapstākļu fani! riebj!
šodien vismaz..

Iedzeru kapučīno. Tas ir piektais kapučīno veids no desmit, kuru es izmēģinu. Ir savā veidā burvīgi (atvasinājums no vārda 'burvība' ziņā) iebērt paciņu, uzliet ūdeni un skatīties krūzē, kas atgadīsies.
Viens sprakšķ. Nopietni! Tāds ar šokolādi un riekstiem, tas sprakšķ, kolīdz sastopas ar ūdeni. "Extra foam" - rakstīts uz paciņas un esmu aizdomājusies līdz tam, ka tas ir līdzīgi cepamajam pulverim, kurā ir nelieli oglekļa kaut kā tur gabaliņi, kas cepoties kļūst par gaisa burbulīšiem vai kaut kā tā un tad paceļ keksu augšā. khem-My issue will be your issue!-khem Un tad tas pats ir iekš tā kapučīno. Viņi taisa krūzes izmēra bombardēšanu otrā pasaules kara stilā un tad ir daudz putu. Kad runa iet par manis pieminēto bombardēšanu, es nez kādēļ acu priekšā redzu Pērlhārboru un dūmus un Sauriju.
Daži kapučīno garšo pēc kafijas un tad es klepoju, kad iedzeru par daudz.
Vispār, es dažkārt domāju, vai nedzeru kafiju tādēļ, ka man patīk, kā tas izklausās - "Viņa/viņš dzer kafiju." Gandrīz kā filmā "Kafija un cigaretes" , tikai bez cigaretēm. Ja godīgi, filmu neesmu redzējusi. Nevaru spriest.
Tas kapučīno ar šokolādi un riekstiem - eksplozīvais - man ļoti saistās ar ASV. Tik ļ. salds un mākslīgs tas ir. Un vēl krāsaini burti un uzraksti un vēl un vēl.. vai es būtu tik principiāla, lai tamdēļ to nedzertu? es nezinu. pret amerikāņiem man nekāda naida nav, man ir vienkārši drusku žēl, ka viņu redzesloks ir tik šaurs.
Kad būs siltākas naktis, es ņemšu krūzi rokās un sēdēšu uz palodzes, šūpošu kājas nakts tumsā. Sisinās sienāži, gaiss būs tvanīgs un melnajai tumsai cauri spiedīsies sīkas gaismiņas - zvaigznes. Tā, itin kā adatām sadurstītu, tumšu audumu celtu pret gaismu.
Es pildu savus solījumus, tos, kurus vissmagāk turēt - solījumus pašai sev.

ir tik dīvaini būt mājās.
itin kā nekas nav mainījies, vien tev ir pazudusi nedēļa dzīves.es paguvu ielūkoties gan padomiskā, gan rietumnieciskā vidē, daudz iespaidu, un tas viss kaut kā sajaucas par lielu, pelēku Neko. kā jau allaž . esmu tik daudz kur bijusi, bet vienalga , ikreiz, kad kurp dodos tā notiek. un vēl jau man lielpilsētās ir ļ. skumji vakaros, jūs ziniet, noklusinātās gaismas un cilvēki kas kaut kur steidzas. ai. esmu nogurusi. varbūt paņemšu nākamo kapučīno veidu. vienu jau nogaršoju.
baltkrievijā bija ļ. dīvaini, kaut esmu tur neskaitāmo reizi, vienalga liekas neparasti propogandas plakāti, visādi ' iesarkani ' uzraksti uz māju jumtiem, komunistiskās un sociālistiskās ielas, ļeņina pieminekļi.. un cilvēki. Viņi ir tādi .. ierāvušies sevī. Komunikabli, kad uzrunā, bet ļ .rezervēti . Šausmīgi nokaunējos, pirmajā vakarā , Minskā, manējie teica, ka iesim paēst, nu es arī paņemu savu mugursomu un aidā. Un tad viņi mani ieved tādā restorānā, sasodīts, kur es ar savu panetīro somu , kerzās un vēja izpluinītajiem matiem izskatos pēc tāda kā šausmoņa. man visu laiku trīcēja kreisā roka, un ravioli negāja mutē iekšā, nu nekādīgi. skumji tā. nē. muļķīgi.

lai tur vai kā , man ir desmit veidu kapučīno, es izmēģināju jau divus, bet priekšā visa nakts!
ai. jāšuj. aizmirsos. un vēl dziesmu svētku vēsture jāiemācās.. ak, sasodīts, šīs būs divas smagas dienas.

tad nu , pēc šīm sešām dienām, es saku - man nevajag gandrīz neko.
kokosa cepumus, kapučīno, vīrieša t-kreklu un kaut ko, pēc kā ilgoties.


p.s. pie velna it visu - pie velna standartus, pie velna citu uzstādītas robežas, pie velna tos, kuriem pie velna esam mēs!

Drēbes: pašlaik nav.
Mati: gari un lokās pār pleciem.
Ēdiens: grauzdiņš ar medu.
Dzēriens: kapučīno. lielajā rīta krūzē ^_^
Domas: ^______^ Qntal ir sasodīti lielisks skanējums. Viduslaiki.. Jāielādē vēl pāris dziesmas. Viņš nav iekš skype. gan.
Jūtas: mm. raganiski labas. man pat liekas, esmu mistiskā veidā līdzvainīga vakardienas problēmai ar došanos uz rīgu, jo es to ārkārtīgi vēlējos, Viņu blakus vēl kādu mirkli. manas vēlēšanās piepildās. šoreiz tas izdevās īpaši ātri. ^_^ pateicu Dieviņam paldies. sajutos kā ragana.
Runājos ar: nē, diemžēl. bet tā, ar mammu nedaudz, ar kaķi.
Dzirdu: Qntal - Palestinalied
Patīk/Mīlu: Viņu.
Gribu: neko, it neko. Man ir sasodīti labi tāpat.
Ienīstu/Dusmojos: nē.
Gaidu: nē, nē, es izbaudu šo mirkli, te un tagad.


auč, mans kakls/rokas/pleci/ķermenis.
pain and pleasure, unite! / Venom. Ne es. Venom XD

Nē, viss ir ideāli, perfekti un lieliski! Man ir sasodītā laime, beidzot. Es šodien noliku krēslu un krāsu bundžu labu labajā attālumā, uzliku starp tiem slotu un lēkāju , kā bērnībā. UN, lēkāju ar divmetrīgu kabeli kā ar lecamaukli. Tad jau, es izslaucīju ar slotu trīs istabas, divreiz. Nē, nē, esmu daudz tīrījusi istabas un tā, atvainojiet mani, bet ar slotu to darīt ir perfekti un tās ir vienkārši citas sajūtas. Putekļusūcēji ir domāti mūsdienu raganu lidošanas priekam. Un es sapratu šito:
ES GRIBU TĪRĪT GRĪDAS, KURAS IR NETĪRAS! ES NETAISOS DARĪT KAUT KO TĀDĒĻ, KA "TĀ VAJAG"!
ES NEGRIBU ČAKARĒTIES AR SĪKUMIEM!
ČAKARĒJIES PATI!

^_^


vai.
Laikam būs jāuzraksta PZ, bet nē. Nav laiks, nu, nezinu.. nē - zinu gan! HA! Uzrakstīšu pēc laiciņa, kad man būs tāds "esmu vēsā, aukstā zivs, kura spriež tikai loģiski un visu perfekti argumentē", un tad nu gan tur būs!
VAINA NAV MANĪ!

sprāgstiet nost.
esmu foršā. kaut esmu sviestaina. bet tā ir. jes.
pamatotais iemesls mani nīst.

es apēdu divus cepumus šodien. ^_^_^_^_^_^_^_^

Tagad, kad viss ir vienkārši galīgi garām, es saku - jippey kay yay, motherf.. khem. tas jau nu būtu par daudz.

tagad es runājos ar semiju.
[20:44:27] Dana says: es gribētu, kaut latvija būtu tik maza, ka galvenajā kanālā kā pirmās ziņas stāstītu "Dana salauza potīti." otrās ziņas - "Slimnīcā tracis - pārāk daudz radu un amatpersonu dodas atbalstīt Danu" un trešās: "Cilvēku pūļi savācas un ziedo naudu, lai ceļa strādnieki varētu salabot nelaimīgo lieveni, pār kuru krītot Dana salauza potīti"

bet tā nekad nebija un nebūs. es tiešām šādos vakaros vēlos uzvilkt kleitu un pazust uz visiem laikiem.
uz putekļusūcēja aizlidot. kā manā mīļākajā bērnības pasakā to izdarīja Raganija.


labvakar - es tevi mīlu! - uzredzēšanos

KĀ, es prasu vēlreiz, kā cilvēks var uzdrošināties tik nekaunīgi izmantot citu - manu, šoreiz - cilvēku laiku?! Es aizeju, gatava uzklausīt, veidot loģisku, konstruktīvu un argumentētu dialogu, lai mēs nonāktu pie vienota lēmuma, bet tad man virsū uzgāž veselu vezumu bezsakara, tukšu runu, pilnīga - jā! - bullšita , un man vēl to ir jāklausās! Jo viņa ir ne tikai vējaina, absolūti emocionāla un mākslinieciska (death to you all!), bet arī sasodīti ļaunatminīga.
Vēl jau, man pateica, ka esmu "neglābjama materiāliste, bet tāda jau mūsdienu jaunatne ir", ka es "Domāju par daudz" un ka "Neko nejēdzot no mākslas" , jo uzrakstīju šitādu domrakstu, kuru pat nepabeidzu (un, velns ar ārā, labi ka tā - lieki būtu tērējusi savus spēkus):

„Mana tauta dziedāja, tāpēc nenosala,” skan Petera dzejas rindas, kuras dziesmā pārvērta talantīgais komponists Pēteris Plakidis. Šie vārdi izteic latvju vienošanos cīnoties pret pastāvošo jūgu dziesmotajā revolūcijā, šie vārdi stāsta, kā latvietība tika celta godā vācu laiku novakarē, kā mūsu tautas dziesma darīja mūs brīvus garā, kad kalpojām vāciešiem un krieviem, un neatkarīgus, kad bija pienācis laiks cīnīties par Latviju.

Pašos pirmsākumos Dziesmu svētki radās pēc veiksmīgajiem Kurzemes dziedāšanas svētkiem Dobelē, 1870. gadā, kas tika izdevušies „jauki un dižani”. Kā viens no iemesliem Dziesmu svētku gatavošanai bija arī Rīgas Latviešu biedrības finansiālais stāvoklis, un, šo svētku vara to uzlabot. Pirmo Dziesmu svētku sagatavošanas darbi risinājās ātri un drīz jau notika nošu pavairošana un izsūtīšana koriem, kā arī karoga izšūšana. Programmā tika ietverts garīgās mūzikas koncerts Domā, koru dziesmu kari, laicīgās mūzikas koncerts un svētku gājiens – visi šie pasākumi ir kļuvuši par tradīciju, tie gaidāmi arī šogad, XIV dziesmu svētkos .

Vācu attieksme pret Dziesmu svētkiem krasi mainījās jau to dienās – no neitrālas tā kļuva kritiska, jo piepeši latviešos parādījās lepnuma jūtas par savu tautu, par savas tautasdziesmas krāšņumu un pašu spēju saliedēties, lai radītu ko tik varenu un vienojošu kā šos dziedāšanas svētkus. Vietlavas kora dalībnieks A. Jankavs par to izteicās: „Atminos, ka nekad vairs neesmu sirdī sajutis tādu pašapzinīgu lepnumu, kā ejot slēgtās rindās zem savu dziedoņu pulciņa greznā karoga un redzot uz mums vērstus tik daudzus ziņkārīgus skatus, gan apbrīnojošus, gan skaudīgus, pat ironizējošus, uz mums, tās tautas jaunekļiem, kuru smadzenēs pēc tā laika „dižciltīgo” analīzes Augstais Radītājs neesot ierādījis telpas augstākai kultūrai.”

Pirmie dziesmu svētki liek apjaust mūsu – latviešu tautas – patieso varu vāciešu acīs, tas ir pirmais solis uz savas vērtības apzināšanos, latviešu pārtapšanu no zemnieku tautas īsteni patriotiskā, inteliģentā sabiedrībā.



itin kā ar visu to nepietiek ( jā, es viņai domās piestādu rēķinu par piecām velti izniekotām manas dzīves stundām ), viņa šo manu rakstu izlasa atsevišķi pa daļām, pasaka, ka viss kopumā ir galīgi garām un izrauj teikumus laukā no konteksta, bet doma ir savienota, velns parāvis, jo turpinājumā, kuram bija jātop, bija jābūt poētiskajai daļai - ka dziesmu svētki latviešos, kuri nebija pat cerējuši uz tādu pašu spēku vienotību, radīja drosmi uzdrošināties, blā blā blā, poētiskais bulšits uz priekšu.

es neesmu bijusi dziesmu svētkos.
nošaujiet mani, izvarojiet un atstājiet kādā grāvmalā.

man pietiek cilvēku stulbuma šodienai. tamdēļ ceru, ka ar anomāliju vairs nenāksies čatot. (apvainojums, par godu vecajiem, labajiem laikiem.)


p.s. man steidzami vajag to jauno istabu. es savējā ar nagiem esmu noskrāpējusi tapetes .

Viņš ir mans draugs un mans mīļotais. Nekad tas man nav šķitis esam iespējams savienojums, bet nu ..
Cik neparasti - es pat iztēlojoties nevarētu izdomāt tādu cilvēku, kāds ir Viņš. Tas būtu bezmērķīgi ko tādu vēlēties.
Cik tīkama ir šāda maldīšanās.


p.s. 22:59
es netieku pāri tiem 'viltīgajiem' gājieniem. tās sajūtas manī sakrājas un es baidos, ka mans skapītis atkal piedzīvos uzbrukumu ar nažiem. bet tā taču ir labāk, kā durt miesā. vai.
aizrāvos.

Cik neparasti! Tad, kad viss ir absolūti, galīgi sačakarēts, kad vairs nav nekā, pie kā turēties - es jūtos labi .
Nu tik sasodīti labi, kā vēl nekad!
Es dejoju ar brīnumsvečiem pustrijos naktī. Tad klausījos Anathema. Un un un skatījos to video iekš kameras, kurā var dzirdēt Viņu sakot "Tu tagad nogalināsi mani ar šito, vai ne?" . Un tā smaidīju.
Sastādīju pāris sarakstus. Ar to, kādai man būtu jābūt un tā. Es sapratu, ka to var savienot vienā personībā. Tas tā kā būtu vēlams, ja es vēlos pilnvērtīgi pastāvēt šajā sabiedrībā, citādi ar mani ir pagalam. Viena personība nozīmē vienots spēks. Bet .. man taču nevajag ne ar vienu cīnīties. Jā.

Bet, vispār.. man jānozūd. Tā vienkārši. Es nevaru, nevaru to visu vairs izturēt. Mazas IC pokemonmeitenītes, kas nosaka mana Viņa vērtību kā tādai marinētu ķiploku burkai, lielas problēmas (ir gaidāma ieskaite specialitātē, rītdien, man ir zināma tikai viena etīde no divām, un tā viena ir tik nožēlojamā stāvoklī, ka man viņu kauns spēlēt pat mājās, bet viss ir forši. es tikšu galā. kaut kā. tad jau vēl mājturības broderī izšuvums, kurš nu galīgi negrib šūties, un mājturības skolotāja ir drīzāk miesnieks nevis cilvēks, kas var ko mācīt un vēl pieciest kļūdas. bet es esmu vainīga, es zinu un .. ja godīgi, es nevēlos, lai kāds visu šito uzklausa, sev sabojā garastāvokli un tā. ) (ai. es tomēr izņerkstēju to visu laukā.) un tā uz priekšu, bet es jūtos labi. Kāpēc?
Es šodien, pat sajutu vēlēšanos uzvilkt to balto jaciņu. Un jā, es to izdarīju. Tagad man ap kaklu ir balta mežģīņu šallīte. Ap roku - tamborēta, balta aproce. Tā kleita un baltā jaciņa. Šodien es jūtos gaiši.
Es, es, es, es, es ,es, es. Jā . Jā..
Bet ar kuru vārdu to aizvietot?

"Kurā vietā tu esi jauka un mīļa, tu, aukstasinīgā iedomīgā sieviete ar pavedinātājas nosliecēm?"
Nogaliniet mani. Es tiešām vēlējos būt jauka un mīļa, bet - stulbā sieviete! - ir taču miljons reižu pierādījies, ka nekas, kam tu esi centusies, nav izdevies. Jo tas nav nācis no sirds.

Un tagad, mani mīļie, kurus es patiešām cienu un mīļoju - varat mani ienīst, jo jums ir pamatots iemesls. Esmu čakarējusi savu dzīvi un vēl dažu cilvēku dzīves, apzināti vai neapzināti. Ignorance tiks pieņemta un saprasta.

Man ir sirds. Tā nejaukā sajūta liecina, ka ir.

Tagad es iešu un dziedāšu, jo tā es sajutīšos labāk.

Dzied circenītis aizkrāsnē,
Nāc, puisīt, mātei azotē.
Ak, neprasi: nav maizītes,
Skat, skat, tur laukā zvaigznītes!

Ir tik atbaidoši zināt, ka kaut kas nav kārtībā un nespēt palīdzēt. Nekādi, nekādi. Tik svarīgs cilvēks, nogurums balsī, un.. un Es tevi mīlu un Arlabunakti.


p.s.
[22:29:44] Dii says: sveeeika :)
Šis būs garš vakars..

! kakao ar Džūniju - Casablancā. ^_^

Braucot turpceļā sastapu metālistu, kurš uzsāka ar mani sarunu, jau no sākuma atklāti vaicādams, vai nevēlos ar viņu doties satikties, dot viņam savu telefona numuru. Tad, kad pateicu, ka esmu ar Viņu kopā, viņš vēl vaicāja , vai tas esot nopietni - un cik ilgi tas "nopietni" velkoties.
Muļķīgākais bija tad, kad, iebraucot rīgā, atklājās, ka šis roberts, jebšu, bobijs, pazīst un visai un visai ienīst Viņu. Tad, pusstundas garumā, viņš stāstīja miljons draņķu par Viņu, ik pa mirklim uzskatot mani - cik ļoti tas uz mani ir iedarbojies. Beigās izteicos "Es varu iedomāties, kā tu jūties. Pēc mēnešiem ilgas depresijas, kopš tevi pameta meitene, tu satiec kādu, ar kuru tev ir interesanti parunāties un kura ir tev pievilcīga un viņa,izrādās, jau ir kopā.. Ar cilvēku, kurš tev riebjas. Būs jau labi! Pasmaidi! " un pasmīnēju, skatoties viņam acīs.
Tad viņš vaicāja, vai mums iet ārā no autobusa kopā. Es teicu, ka man ir vienalga. Izmetos ārā pa durvīm un prom biju.

Atpakaļ braucot, iepazinos ar vēl vienu tumšo, viņš atklājās esam mākslinieks, kuram jūnijā/jūlijā līvānos būs darbu izstāde. tik sasodīti jauki parunājāmies, par psiholoģiju, par sabiedrību, par sievietēm/vīriešiem, par socioniku un pašsuģestiju.. viņš teica, ka mani jūnijā uzgleznos.

tā saruna man bija vajadzīga. es sapratu pāris lietas, par kurām šaubījos.

Labi, nerunājot par visādām muļķībām, esmu beidzot tikusi galā ar skolas problēmām, bet daudz kas jāpadara būs. Vēl jau, man ir kupli brunči un lieliska deja rītdienai. Un.
Kaut kas manī nav kā nākas. Kļūstu egoiste. Un altruiste reizē. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet manī tas viss sadzīvo, pilnīgi pretējas īpašības. Tas traucē. Man nav viedokļa par to vai šito, jo tikpat labi es no savas jaukās puses varu apgalvot "Pasaulē vajag mieru!" .. ehh. nu, labi, kaut ko mazāk globālu. Tātad, es no savas jaukās puses varu apgalvot "Man ir žēl lūkoties uz minčiem ziemā, kad tie drebinās pie dzīvokļu namiem" un bet tad es piepeši saprotu, ka tā nudien nav un vēlāk saku - "Paskatieties, cik apkārt visu mirst! Man vienalga!" . Visi ir šokā. Es nē.
Tā ir ar it visu.
Te man šķiet, re, beidzot noteiktība! un atkal jau domas mainās.
Vai es tiešām esmu emocionāls cilvēks? Vai man nav sava viedokļa? Mans viedoklis ir mainīt viedokļus.

Whatsoever. Atbildi man neviens vienalga nevar dot. To man jāizzina pašai.

Bet es mēģinu. Tā.
Izveidojiet un noformējiet tabulu "Pārgājiens".
Maize, siers, desa, zupa, tēja, cukurs.
Mmmm...
Maizītes ar sieru un desu, tad vēl zupa, nē , zupa - pirmā, tad tēja zem pavasara mākoņiem, lūkojoties augstajās, zilajās debesīs. Un zem muguras nedaudz kož kukainīši, zāles stiebri. Tu apgulies un nedaudz vēsi ir, bet tāds miers un brīvība, jo tad jau laiks iet lēnāk, kad neesi ieslodzīts pie monitora vai kādas citas elektroniskas kastes.

Pēc rindas "maize" iestarpiniet divas rindas:
cepumi, šokolāde.
Vakars pie apaļa galda, kārtis, kapučīno, kafija, cigaretes un šokolāde. Cepumi te ir nevietā. Jā. Derētu to pateikt.

Produktu cenu diagramma.
Tas nu gan ir par daudz. Reizēm praktiskā Es nojauc visas manas ideālistiskās vajadzības, bet šis te mani saskumdina. Ziniet, uz zirņiem var dzīvot. Vienotību un sirdsmieru nenomērīsi ne diagrammās, ne statistikās. Nenopirksi arī.

Šovakar iešu pastaigā. Mēģināšu izvēdināt savu galvu, sakoncentrēties tam, ko man jāpanāk. Daudz saprotu, bet maz zinu.
Ai, vakardienas piepildītā vēlme izturēties salīdzinoši ļauni un nīgri pret it visiem liek man šodien justies vājai.


Un amerikāņu priekšā ir jautrāk runāt, cik ļ. garām ir viņu izglītības sistēma, nevis latviešu bariņam.
Es Jūs mīlu.

.. iemigu kaut kur stāstījuma vidū par Kamelotu, pamodos, nosmējos par jaukoņiem un tad nu izdomāju šodien visu par tiem.

JAUKOŅI
jaukuma mērvienība

1 jaukonis (JKN) = 1 kūkonis vai 0.5 siltumoņi
1 kūkonis (KKN) = 1 kūciņa + 2.5 kapučīno
1 siltumonis (SMN) = zinātnieki strīdās. bet esmu izvirzījusi hipotēzi, ka tas varētu būt kas saistīts ar garīgo labsajūtu, bet tie nejauceņi domā, ka viss rodams tikai praktiskās lietās un saka, ka 1 SMN ir 1 stunda, pavadīta siltā telpā.


sekojoši, kad man prasa, lai es izsaku ko uz 18 jaukoņiem, tas ir ārkārtīgi smagu smagais uzdevums. Parēķināsim skaitļos -
18 JKN = 18KKN vai 9 SMN = sasodīti daudz saldumu un garīgas labsajūtas.
Sekojoši, es vai nu atstāstu savas dzimšanas dienas frivolās izklaides ar šokolādes konfekšu kārbu, vai arī detalizēti atsaucu atmiņā kutināšanas procesu.



Tad nu, bērni, parēķināsim uzdevumu:
Mēs, septiņi cilvēki, sēžam bariņā, spēlēdami monopolu, ričuraču un zoli uz izģērbšanos (papildus prieks jums - es nejēdzu spēlēt zoli) un cītīgi štopējam iekšā pa astoņām kūkām katrs. Klāt vakara gaitā tiek piedzerti 6 kapučīno, ar saldo krējumu tasītēs, ko es, aizsegdamās ar virtuves aizkariem, jauki jums pienesu. Kāds ir kopējais JKN daudzums šajā vakarā, un cik SMN, jūspurāt, mēs saražojām?

Man.. vajag morālu atbalstu. Nē. Man vienkārši..
Es sēžu, pārmetusi kāju pār kāju, atbalstījusi zodu pirkstos un prātoju - cik ilgi šī te sajūta vilksies man līdzi. Tas nevar mūžīgi tā būt. Bet, jo vairāk gaiņāju prom domas, jo vairāk jūtu tās sevī krājamies.
Sakārtoju kleitu. Iedzeru kapučīno. Gaidu.
Nepāriet. Balzakam tomēr bija taisnība.
Pieceļos kājās, aizeju līdz galdam. Šo sīko distanci izdejoju tukša gaisa skavās. Nekā laba tas nedod - manas dejas nav tautudejas, atspiežos pret sienu. tas viss rada vājumu kājās - noslīdu lejup, uz grīdas. vienkārši mokos. tā apziņa, ka tu ciet, rada rūgtu apmierinājuma sajūtu.

kāds šovakar skrāpēs paklāju atkal.
es.


p.s. man jūsu komentāri nav vajadzīgi. iešu, izrēķināšos ar kādu spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi.

MIRSTIET, nejauceņi! Vienkārši mirstiet, mirstiet, mirstiet! uzkrītiet nažiem, uzvelieties virsū dakšiņām, nejauši iespraudiet savos acu ābolos tējkarotītes un noasiņojiet, nu, lūdzu..

1.Kad būšu Rīgā, metīšos pirmajā tramvajā iekšā un braukšu līdz pat galapunktam. Nez, ko tur ieraudzīšu. Būs aizraujoši, kur tāds tramvajs var mani aizvest. Tramvajs bija tas, kas ar riepām? Un.. kā tagad tur tās biļetes pērk? pie vadītāja? un tad kompostē.. kompostrē?
2. Es nofotografēšu tik daudz Rīgas, lai tad, kad man pietrūks, es varu apskatīt to, vēl un vēl.
3. Un, es izstaigāšu visus tiltus. Jau aizmirsies, kā izskatās Daugava un cik ļoti stipri tās vējš pūš ausīs.
4. Pasēdēšu AB dambī. Pašūpošu kājas, sēžot uz tām akmens malām.
5. Un Andrejsalā. Uz mirkli, paskatīties uz kuģiem.
7. jo es nevaru izdomāt sesto. Septītais gan man ir, un tā ir Doma laukuma apmeklēšana, kur es ļ. gribu la caminada aši izmēģināt.
6. izdomāju sesto. ^_^ tātad, es noteikti izstaigāšos pa visām trotuāru maliņām šaurajās vecrīgas ielās. nu, pa to ielu trotuāru malām, cauri kurām iešu, saprotams.
8. pārlasot šo sarakstu nākamsvētdien - pārlieku neviebties, jo galu galā, es būšu bijusi stacijā un preses bārā. bet tas jau arī nav slikti, tas ir sasodīti lieliski, pat!

Man jādejo, skanot "Trīs vīri" mūzikai, tautumeitas svārkos un baltā blūzē. Kamēr ir atpūtas mirklis un visas pārējās kautrīgi mīcās pa zāli, es ņemu tos svārkus rokās un vienkārši izbaudu mirkli, viņām visām sdejojot riņķī! Ak, sajūtas, ka esmu kā tāds jauki krāsains ziediņš, paceļu rokas un nu jau es esmu turku dejotājs.
Viss ir atkarīgs no attieksmes, ka es jums saku, un tad nu labāk izbaudiet mirkli, kā ņerkstiet par to, cik noteiktā darbība ir sviestaina vai dīvaina vai galīgi garām. Ja tā tevī atstāj to silto, jauko sajūtu, viss ir ideāli! Nu labāk nevar būt!

Un, ziniet, ko? Esmu sasodīti jauka un es tagad sev ik pa mirklim pielieku plaukstu pie deguna, jo es smaržoju pēc zemenēm. Smieklīgi vai ne, bet Grima kaut kad izteiktais, ka man vajagot body shopa dāvanu karti ir savā ziņā piepildījies, jo māsa man šo to no turienes uzdāvināja. Un tad nu es sabijos, jā.
Vēl jau es sabijos drusku, kad man piezvanīja Saurijs. Nē, tas ir lieliski, galu galā tas atklājās esam Kristaps un tā, bet fakts, ka es to biju jau nosapņojusi to, ka turu rokās telefonu un redzu, ka man zvana "Mārtiņš MS" ..



HA, ko es uzzināju! In your face.

Dana, sešpadsmit gadi.
Dana, piec.. sešpadsmit gadi.
Kādu laiku būs jāpatrenējas un tad jau izdosies.
Esmu bibliotēkā pēc sasodīti lieliskas dienas, kurā dabūju puskilogramu šokolādes un daudz daudz puķu , un apskāvienu un skūpstu (cik neparasti ir skūpstīt meitenes. esmu jau atradinājusies.) un laba vēlējumu, uz kuriem atbildēju ar smaidu un "Paldies - ceru, ka ne pēdējā dzimšanas diena" vai kaut kā tā. Bet, vispār, lieliski. Vakarnakt gulēju vien stundu, jo rakstīju un šodien mana runa tika novērtēta ļotiļoti atzinīgi, pat neparasti atzinīgi. Reģions pievarēts, pirmdien tiksim galā ar visu novadu!

Ak, jā, un man ir puķīte podiņā. Maza, dzeltena puķīte podiņā, par kuru rūpēties un kuru kopt.
Šovakar cepšu biskvītu, spēlēšu Unreal Tournament, siltās, siltās zeķītēs un apķērusi spilvenu, ir daudz ko pārdomāt un daudz, ko darīt.

Bet tagad -
Dana, sešpadsmit gadi.

Es jūs ļoti,ļoti mīlu. Un man sasodīti pietrūkst vienkāršu apskāvienu, lai cik ļoti nešķistu, ka man tos nevajag.

Viss rit lieliski, bet vairs tikai divi kapučīno palikuši, un trīs stundas laika līdz.
Jāizdara kaut kas noderīgs pārmaiņas pēc.

Ō, testiņš!
Djinn
100%
Veela
88%
Vampire
88%

Nu vai ziniet.

Skumjo, skumjo karalien
Pasmaidi kaut vienu dien
Viņa nolaiž acis vien
Saka – gan jau citu dien

Skumjo, skumjo karalien
Redzi, ārā putni dzied
Dienas, naktis ātri skrien
Bet tu skumja vēl arvien

Skumjo, skumjo karalien
Man sirdī laime līs, ja vien..

Tālāk esmu aizmirsusi.
Pilnīgi žēl, ka tāda dziesma neeksistē.


p.s. Nez, vai Lembergs algu saņēma šo mēnešu laikā?

Labsajūta.
Vienīgi, man atkal ir VS, jeb VMSMĪNS, kura simptomi ir akūta depresija, spēka zudums, pastiprināta emocionalitāte, pašvērtējuma krasa samazināšanās un neapstādināma kāre pēc kaut kā garšīga, kā arī agresīva, drudžaina mešanās no cilvēka pie cilvēka, lai tie atkārto vārdus "Viss būs labi" (dažiem sanāca tīri ticami) un paglauda man muguriņu.

Pasakiet, ka viss būs labi un paglaudiet man muguriņu, mīļie.
Un iedodiet mazajai, ņerkstošajai fejai, kas ir sarāvusies kamoliņā, šokolādes gabaliņu/keksiņu/cepumu ar kapučīno.

OR I SHALL TORTURE YOU TILL YOU DO!

p.s. Klausos Aha "Lifelines" albumu, Krievijas vasaras un pirmsZiemassvētku laiks. Jaukas atmiņas.

Gratinee izdevās per-fek-ta.
Pievienoju vēl nedaudz vistas, tomātu pastu un pie jau tā dotajām garšvielām - kariju. Galvenais, šķiet, ir tajā, ka biju pietiekami attapīga, pievienojot nedaudz miltu, sautējot sīpolus.
Maizītes kā maizītes, bet parmas siera vietā tomēr jāliek grijērs.
Pirmā saskare ar franču virtuvi - ļ. veiksmīgi noslēgusies!

p.s. Ideāla pašsajūta. Es jūs mīlu, ellē!

Ir tizli visu laiku sevī turēt kaut ko negatīvu, lai kļūtu pēc iespējas jaukāka, labi zinot, ka iekšā sakrājas daudz draņķu, kas beigās tiek laukā un sabojā visu absolūti. Tev bija un ir taisnība.

I'm hated again! Whoah!

Ceturto dienu pēc kārtas - šizofrēniski, marazmatiski sapņi.
Šonakt, piemēram, es biju televīzijas spēlē, kas līdzīgs tai, kur jāmin cena, kurā vīrietis uzvilka sev galvā hokejfanu cepuri zilā krāsā , ar ragiem, un mēģināja uzminēt - tā ir sieviešu vai vīriešu.
Vēl, es redzēju Dinu. Viņa sēdēja šūpoles un nerunāja, lūkojās uz lietus pielieto peļķi, kuras dēļ viņa nevarēja nokāpt zemē.
Ssapnī atkārtojās preses bāra aina, kad ar kseniju gājām runāt uz labierīcībām un tad izskrējām uz ielas, dejojām lietū.
Savukārt Tu tur arī biji. Bet es publiski neizteikšos.


haha.
+3 exp.

kā tāda sātana izdzīšana.
__

14:10
liekas, ka nākamreiz pb būs aizraujoši. ^^

__

23:14

Grantinee des halles - jo nav nekā lieliskāka, kā gatavot vienkāršu ēdienu ar sasodīti nesaprotamu nosaukumu franču valodā!
Es tā darīšu allaž . Kad cepšu olu, teikšu, ka gatavoju vēršaci, kad taisīšu bulciņas, teikšu, ka gatavoju smalkmaizītes, bet kāpostu tīteņi no šīs dienas sauksies dolmadakia*!
Velns, es esmu viltīga. ^_^



*labi, man te vienā grāmatā rakstīts, ka tie ir vīnoglapu tīteņi, bet nu kāda tur diža atšķirība.

un man nav kapučīno. necik. ne druskas.
tā ir zīme, ka manai dzīvei drīz pienāks gals.

iešu, sataisīšu kafiju, kaut nekad to nedzeru un tā man negaršo. ar pienu.

Sēžu pie datora tēva milzīgajā, tumšpelēkajā jakā , angoras zeķēs (jā, uzmaucu arī uz ģipša.) un apakšbiksēs, ar krūzi piena un kukurūzas pārslām un blakus tām - cepumu kārbu un šokolādes konfektēm.
Un, zini, ko?
Man NEKO no tā visa negribas. Es labprāt slīgstu vieglā apātijā. Esmu nogurusi, sasodītie preiļi, sasodītais konkurss, sasodītais viss, ko var sasodīt.
Neatbilst vecuma kategorijai.
Un ko man tagad darīt? Neko. Noskaitīju, pašapmierināti uzskatīju viņu izbrīnītās sejas un ļāvu divreiz mazākai meitenītei no piektās klases lasīt ziedoņa jau ceturto balto pasaku šodien (ha!).
Vispār.. es pat nedusmojos, un kur nu vēl par aizvainojumu runāt. Manī tā nav.
Vismaz tas puisis, kurš tika uz vislatvijas publiskās runas konkursu, mani rokās nesa augšā trīs stāvus un tad pieteicās to darīt vēl un vēl un cik man vajadzēs. Pasmaidīju, pateicu paldies, un vairs nekad viņu negribu redzēt.
"Nākamreiz varbūt lasi kaut ko latgaliski, tev viss ar intonāciju un emociju izpaušanu ir perfekti" .
Ēdīšu konfektes un savā nodabā klusi ņerkstēšu. Paglaudiet muguriņu un aptiniet ar siltu sedziņu.

Es jūs visus mīlu. Bet panākumi kaut kā no manis ir aizgriezušies.

Zvanīšu Sieviešmīlai.
Es gan vairāk vēlētos izdzīt no viņas mājām abus vecākus, lai uz vienu vakaru aiziet kaut kur,pie draugiem, apsegtu sauli ar siltu segu, ieslēgtu Kauns un Negods, uztaisītu tējiņu un uzceptu cepumus (ah, pie velna, nopirktu) un salauztu gabaliņos Ritter Sport šokolādi, izkārtotu to visu uz glīta porcelāna šķīvja, dabūtu arīdzan biezpiena mājiņas un pasūtītu no Gan Bei kaut kādu vistas draņķi.
Tad es viņai to visu aiznestu, mēs saspiestos kopā, grauztu tos visus draņķus un klusētu.
Būtu silti, silti, skanētu jauka mūzika, mums paliktu labāk.
Mēs sāktu smieties, runāties par neko, apskautos un tad sāktu dejot istabas vidū, būtu tik neticami viegli un lieliski..

Un tad pienāktu laiks, un es dotos prom.
Bet īsi atšķirtības mirkļi uztur draudzību.

Novērtēšu cilvēkus pēc to radītajiem prieka mirkļiem.

Man teica, ka es esot tik traģiska un dramatiska personība, un man ir aktrises talants, un man jāiet uz aktrisēm.

Pēc pieciem gadiem, LNT seriālā "Neprāta viesulis, mīlestības ielejā zem zvaigžņu lietus, pedro, pedro!":
Ofēlija(es): Ak, Pedro , Pedro!
Pedro: Ak, Ofēlija, Ofēlija!
Ofēlija: Pedro, Pedro, es tevi mīlu, bet man ir tik maz naudas un tavi draugi mani ienīst, es esmu vien nabadzīga meitene, kas dzīvo jūrmalā, palmu lapu būdā un trūcīgi ģērbjas, man ir tik maz drēbju, ak, skaties! Es nezinu, kas ir burti, es nezinu, kā ir - būt gudrai, esmu vien apkalpotāja tavas mātes bagātajā namā!
Pedro: Man vienalga, vienalga, es darīšu visu, lai tev būtu labi!

Žaks: Ak, sasodītie maitas, atklāju gan jūsu sakaru!
Ofēlija un Pedro, gultā, pārsteigti: KĀDU SAKARU?! Nekāda sakara!
Pedro: Es viņai gribēju pateikt, ka esmu viņas māsa!
Ofēlija*atraujas no Pedro kaislīgā tvēriena*: MĀSA?
Pedro: Jā, es esmu mainījusi dzimumu, trīs reizes! Es esmu Pančita!
Žaks: PANČITA? MANA MĪLA PANČITA?!

u.t.t.

Tā, vienu no lietām, kuras šodien vēlējos padarīt, izdarīju - uzrakstot to kā virsrakstu.
"Hey, muffins and plaguerats!"

Šodien noskatījos dokumentālo filmu par Kočeru, CIP un VDK dubultaģentu. Aizraujoši. Un vēl nedaudz par Rablē dzīvi. Man patīk tā sajūta, kad uzzinu / izlasu ko jaunu - itin kā tie ir aizvien augstāki punkti savas personības attīstībā, no nulles līdz apgrieztam astoņniekam. Es sevi tādās ziņās neierobežoju.

Un. Par šoviem.
Tad, kad man bija astoņi gadi, vienīgais šovs latvijā bija "talantu fabrikants" (?) . No tā es baidījos, jo man nepatika skatīties uz cilvēkiem, kas ieslēgti dzīvoklī - krātiņā un viņiem liek dziedāt, lai tie dabūtu provīziju Rimi maisos. Reiz redzēju, kā viens no tiem, cauri restēm stiepa roku - uz zemes mētājās piecdesmit santīmu monēta. No tā laika es sapratu, ka šovi - tas ir slikti, un tur cilvēki tiek izmantoti kā dzīvnieki, kā izklaidētājmērkaķīši, kuriem vajag veikt trikus, lai tiem pasviestu ēdamo. Tas nav gluži tik nejauki kā ar ogļračiem, bet uz to pusi . Galu galā viņi ir noguruši, nelaimīgi un ļoti, ļoti izbadējušies.
Tagad mums TV parādījās jauns šovs. Tā tik bija sensācija, nu, tas Dejo ar zvaigzni. Es skatījos tīri labprāt, man tajā laikā bija jāada mājturībai 300x75 centimetrus liels audums, un tad nu tas sanāca ātrāk, nedomājot, ko es daru un nesekojot līdzi. Vēl jau man svētdienu vakaros uznāk depresija par gaidāmo pirmdienu, kas ir viens, divi, trīs, četri, piecas dienas līdz kārtējai sestdienai, kurā es varu pamosties pusvienos dienā, akrobātiskā, gandrīz neiespējamā pozā un uz grīdas, nevis gultā. Tā nu tas ir. Es reizēm nepamostos tur, kur esmu aizgājusi gulēt. Sekojoši, šis šovs likās tīri jauks un visnotaļ nevainīgs - kā jau pirmais šāda žanra ražojums latvijā.
Beidzās pirmā sezona, pabeidzu adījumu un viss kārtībā. Atkal ķēros pie depresijas ārstēšanas ar ne tik vardarbīgiem veidiem, lasīju grāmatas , spēlēju ģitāru vai dziedāju virtuvē, šūpodama kājas.
Viss forši, lieliski.
Tad vienu dienu es redzu nepatīkamu reklāmu. Šovs Dziedi ar zvaigzni.
Un tad - Šovs Zvaigžņu lietus.
Un šovs - kkas ? Zvaizgne.
Vai zvaigžņu parāde.
Vai zvaigžņu aleja.

Sieklīgi, bet tajos šovos piedalījās vieni un tie paši cilvēki, viena un tā pati žūrija, un viņi visi visu darīja ar apskaužami vienveidīgi draņķīgu kvalitāti. Viņi dzied un dejo vienkārši nožēlojami - atzīstiet to.
Tas viss ir galīgi garām, viss .
Priecē gan "Balsojiet- trīsdesmit santīmi!". Vismaz tur nav pacēluši cenas.
Bet, vienalga, jautājums - KAMDĒĻ man vajadzētu balsot par kaut ko tik apšaubāmu, KAS ir tie cilvēki, kas balso un - atkal, jo tas tiešām ir svarīgi - KĀPĒC par to ir jābalso?

Tad nu es attopos, ka ir svētdiena, es guļu uz grīdas, pretim televizoram ar tasi zaļās tējas , atbalstījusies uz trim ampīra stila spilventiņiem un īstenā romiešu stilā vēlos nolaist īkšķi ar skarbu izteiksmi sejā. Piepeši es esmu tā, kura skatās tos draņķus, un varbūt drīzumā es bļaušu mammai no virtuves "Ieslēdz lnt , tur būs slavenību paparaci un logi!", bērdama vafeles traukā un karstu ūdeni kapučīno tasēs.
Nē, vafelēm traukā un kapučīno nav ne vainas.
Vaina ir tajā, ka mēs cenšamies aizmirsties, lūkojoties tajās kustīgo bilžu kastēs. Mēs neredzam piepildījumu pašu dzīvēs, mums nav interesanti cilvēki, kas dzīvo mums blakus, mēs. vairs. nepazīstam. cilvēkus. kam dzīvojam. blakus.

Un nošaujiet mani tagad - nošaujiet, kā tādu traku suni .
Mēs tomēr esam masu ražojuma lopi, kuriem vajag vien panem et circenses, mēs esam gatavi darīt visu, lai tikai dabūtu ēst, dzert un vairoties.

Tas ir skumji, un - tas nekad nebeigsies.
Ja jūs to visu saprotat, ko es tagad tik histēriski sarakstījusi esmu, pastāstiet saviem mīļajiem, ka dzīve var būt tik ļoti lieliska un piepildīta, ja mēs atteiksimies no masu priekšstatiem un devumiem, ja mēs kaut nedaudz vadīsimies pēc sava viedokļa un savām vajadzībām.
Neļaujiet saviem tuvajiem un dārgajiem kļūt par televizoriem.


Es tajā pat mirklī izslēdzu televizoru, ar šausmu pilnu izteiksmi sejā.
Mamma piedāvāja aiziet uz virtuvi un uzspēlēt kārtis.



p.s. Apsveicu jūs, mani mīļie! Ir pilnmēness.
Gaudojiet, jūtieties jaunāki par miljoniem gadu!

Kā jūs visi. Man. Riebjaties.
Palūkojieties uz sevi no malas.. tik nožēlojami. Jūs. Es.


Ak, savu smadzeņu liesumu
sarkanām lūpām
aizkrāsot steidzies


Savā vājumā mēs meklējam cilvēkus, kas saprot , cilvēkus, kas palīdzēs . To nav, un to nebūs.
Vienīgais cilvēks, kas jebkad tev spēs būt no visas sirds, kurš tevi nenodos un kuram tu vari uzticēties esi tu pats.
Stiprini sevi , savu pārliecību , cel augstus mērķus.

Un tad, kad tu būsi spēcīgs pats, ap tevi parādīsies tādi pat cilvēki. Tie tev nepalīdzēs, tie tev mācīs. Atšķirība ir tajā, ka otrais ir smagāk panākams bet ar skatu uz priekšu. Tu meklēsi cilvēkos ko citu, tu meklēsi siltumu un to, kas nāk pats no sevis; mīlestību. Tad tu spēsi pieņemt otra kļūdas, jo, stiprs būdams, zināsi, ka tev tādas arīdzan ir un - tās atzīsi, nekautrējoties.

Mēs vienmēr varam izvēlēties, vai būt ūdensnesējem, vai būt kas vairāk.
Citiem tas ir dots jau no dzimšanas, vien tie to iznīcina ar savu pārliecinātību par sevi
Citi dzīves laikā to izcīna, ar smagu darbu
Citiem nevajag neko. Viņi dzīvo ar mērķi izbaudīt mirkli, pazust no realitātes, bēgt. Viņiem nekas nav svarīgs, tos nevajag turēt sev tuvumā. Viņi būs tie, kas pie tevis ķersies, kad grims un raus tevi līdzi, tad vainas sajūta ir mazāka.
Cilvēkiem ar mazām prasībām gan ir vieglāk sasniegt laimes virsotnes..


Izvēle ir mūsu rokās.
Mēs radām tagadni, un radām nākotni.
Cilvēki, notikumi ir mūsu pašu rīcības un lēmumu rezultāts.
Jebkurā mirklī, mēs varam no tā atteikties.

Vien, spriežot par citiem, nekad neaizmirsti - tie spriedīs arī par tevi. Kādu notiesājot, tu dod atļauju notiesāt sevi.

Neiegrimsim pārmērībās. Kā vienaldzība, arī tās ir nāvējošas.

Korn koncertā es TIEŠĀM labi pavadīju laiku.
Man ir saplēsta labās kājas potīte, balts ģipsis un divi padomijiski koka kruķi! ^_^

bet, velns, tas bija tā vērts.

jo vairāk daudzpunktu, jo īsāks prāts......................................

"So when someone tells you "She cares what people think" you know, I don't. But you know what I do? I DO give a damn.
About you thinking I give a fuck."
I couldn't care less. The truth I know is there for me.

"Neturi sevī emocijas!" teica ārste. "Neturi to visu sevī, jo tas reiz nāks ārā un tad nu gan!"
"Neturi sevī emocijas!" teica Ksenija.
"Neturi sevī emocijas!" teica dr. Auziņa.
ī, pasakiet vēl kāds, man sāk iepatikties būt tādam nelaimes putnam, par kuru visi uztraucas un rūpējas.

Kā mēs toreiz nonācām pie secinājuma - šīs dienasgrāmatas ir tik privātas, ka mēs tajās nevaram rakstīt, kas reāli risinās mūsu dzīvēs. Visu slēpjam zem kaut kādiem atslēgas vārdiem.
Lietū un aukstā, nu sasodīti aukstā vējā , gādīgi noliekot vējjakas uz soliņiem ab dambī un gaužām plānās drēbēs divas stundas var sēdēt tikai ar ļoti īpašiem cilvēkiem. Es sajutu, cik patiesi vēsi ir, tikai, kad cēlāmies iešanai prom.

p.s. Man vēl mēnesi jādzīvo ar piecdesmit santīmiem kredītā.
Fun, isn't it.

p.s.s. Paldies par kuģīšu kaudzi makā .

p.s.s.s. Semijs man ir parādā. ^^

bulka / bulka / bulka / smilšu mīklas gredzens ar riekstiem / keksiņš / bulka / dārzeņi / maizīte ar šokolādi / kapučīno / nāve


OH, FUCKING HELL, I LOVE YOU!
ignore. just ig-nore.


p.s.s.s.s. labi, ka es viņu neievainoju. labi, ka es viņu neievainoju. diez, vai mums būtu tik dīvaini labas attiecības kā paziņām, ja es izdarītu tādu muļķību, kā spēriens ar kerzu tumsā un švīku atstāšana uz puskailās muguras ar spaikiem. gaužām nesievišķīgi un galīgi ne tā, kāda es esmu. manī taču nav nekādas agresijas un sadistisku tieksmju. man nerada prieku doma par dēlu, kurš nogalina savu tēvu ar cirvi (piemērs sadistiskai rīcībai. Izgāzos. Tas tomēr man šķiet kaut nedaudz uzjautrinoši). man kaut kas traucē saprātīgi domāt, tas liek rīkoties spontāni un, sekojoši, 3/4 gadījumu - galīgi nevietā/nepareizi/neizdevīgi.

Loģika, sieviete!

1. Your maquillage is your mask. Your mask is your liberation. Apply it neatly and without vulgarity.
2. Your corset is your armour. Lace it tightly. Breathing is unimportant.
3. Your stockings prove your virtues. Be certain they are clean and free of tears.
4. When properly attired, invite yourself to the nearest tea party or host one yourself. Guests are optional.

Frivolās orģijas ar šokolādi un citiem gardumiem ir cauri. Sāp visās malās, bet tas bija ZE vakars.

Mēģināju grāmatā atrast to citātu, kurā Luka Brazi cirta nost neapolitāniešiem kājas.

Jāiet uz centru. Ārā ir jauks laiks un man vajag drusku izvēdināt galvu.


p.s. Man nepatīk, ka japāņi nogalina vaļus. Manuprāt, ir kaut nedaudz jārespektē šie milzonīgie dzīvnieki, kuru palicis jau tik maz.
Un man riebjas, ka sociālistu mēnešraksta izdevējs pirms vairāk kā astoņdesmit gadiem nogalināja Austrijas ministru prezidentu. Tas bija tik.. bezjēdzīgi.

Apēdīšu maizīti ar šokolādes sviestu kad atgriezīšos. Tagad jānovelk kerza un jāuzvelk pareizās krāsas pusgarā zeķe.

Ļ.gaidu rītdienu.

mm..
esmu vienkārši sajūsmā. vienkārši. sajūsmā.
šokolāde un charlestone ir labākais, kas man šodien ir ticis. vispār, ilgā laikā, ja tā padomā.

pie velna tizlo zupu ar tizlajiem brokoļiem.
tiš, tiš, pretīgie, ceptie spināti, kā es jūs nīstu.
gurķiem un kukurūzai gan nebija ne vainas, bet .

NEKAS neaizstāj šokolādi, punkts.
NEKAS neaizstāj šo dievišķo sajūtu, ko dod glikozes riņķošana manās asinīs.
Un vēl.
Un vēl glikoze.


atslīgstu uz grīdas un izjūtu tāāāāāadu kaifu..

ĀĀĀ!!!!!
Svētlaime..


^____________________^

Es, faking nedēļu ēdu tikai putru un tikai faking dārzeņus. Es ESMU sasodīti par sevi lepna, un tādēļ šovakar.
Es.
Ēdīšu.
VĀVERĪTI!
Un BALTMAIZI AR ŠOKOLĀDES SVIESTU!!
UN CEPTU MAIZĪTI AR DESU!
jā, tu nepārklausījies- AR DESU!

UN SALDĒJUMU! AR IEVĀRĪJUMU! UN MEDU!!!

UN ..
ai, nekā cita garšīga man mājās nav.
:(

Bet vispār.
Es šausmīgi atvainojos, Tresor. Bet šitādas derības priekš manis ir kas jauns.
Vīrieši.


Saldumus visiem! Yipppeyy!

Es tā omulīgi sēžu, ar kapučīno krūzīti rokās.

ir eirovīzijas atlase, jaunas cerības, jaunas iespējas. varbūt drīz vicinās mūsu karogus kaut kur un auros mūsu dziesmas un eirovīzija atkal būs LV! es mēģinu sevi iepriecināt, bet aizvien vairāk saskumstu, jo dziesmas neattaisnoja manas cerības. un vispār, tas taču neattiecas uz mani, eirovīzija.

tam vienkārši nav jēgas.
nav
nav
nav.

ābolkūka ir ideāli laba. kanēlis un pūdercukurs. paņemšu vēl gabaliņu.

tādā burvīgā pustumsā ir grēks degt elektrisko apgaismojumu.
es iztikšu bez.

un novilkšu čības, iešu pa tukšo māju zeķītēs.
klusumam pielāgošos. ārā sniga, bet nu ir atkusnis un garāmbraucošās mašīnas rada tādu kā lietus troksni.

izslēgšu ārā visu, visu!
kas ir nevien emocionāli atbrīvojoši, bet arī - mūslaikos, cik zinu - ekonomiski izdevīgi.



beidzot mana dīvainā pasaules uztvere atmaksājas.

..un - viņiem patika!
Es tieku uz daiļlasītāju reģiona konkursu!
Ja tas būs vienā datumā ar publiskās runas konkursu angļu valodā, arī reģionā, es .. es būšu tiešām izmisusi.

Ziedoņa epifānija par izbirušo sauli + ?
5 minūtes gara runa "New horizons, new borders"
vēsture, vēsture, VĒSTURE!

UN - angļu valodas konkurss devītajām.
Līdz šodienai esmu piedalījusies jau četrās olimpiādēs/konkursos, priekšā - vēl piecas. ^_________^
vēliet veiksmi un apņēmību.

Tas tomēr notika. Es.. saslimu. Nevaru pat parunāt. Skolā gan šodien esmu. Līdz pirmdienai mani šeit vairs neredzēs.
Plus, sastrīdējos ar vecākiem .Guess, labi, ka neieminējos par tevi. Visam savs laiks.

Es būšu uz kājām līdz nākamajai nedēļai.

es sakārtošu mūzikas mapīti, savādāk mans desktops izskatās skumji pārāk. viss nokrauts ar gotham daļām.
UN, man ir winamp . turpināšu skalot smadzenes ar industriju.

Vai.. tā meitene pa skaipu.
tiš, tiš.


--->>20:18

Man ir ābolu un apelsīnu šķēlītes un kanēlis pa virsu. Dievīgi.

attack/reload/attack/reload.

Tā, preiļos ir viena (nē, divas, piedodiet) ielas, un divi graffiti uzraksti ( 1. "Boņs", 2."Boņs" ) un veikals Beta. Vai es kaut ko piemirsu? Jā, piedodiet, tur ir arī veikals Degas. Degās iegāju ar zināmām šaubām, izgāju - ar nacistisku smaidu sejā. Es izskatījos pēc marlēnes dītrihas, žaketē. ^_^

Viss pārējais bija vēl lieliskāk, jo es nokavējos trīs minūtes un sekojoši braucu ar kaut kādu citu autobusu, kurš gāja uz viļāniem, nevis līvāniem. tad nu es izkāpu rudzātu vidusskolas pieturā (tur ir asfalts) un gāju pa ceļu, izbaudīdama saulaino dienu un dienu vispār. Man pakaļ atbrauca tēvs, bet tagad tam nav nozīmes.

BET, cepumi, kuriem ir tā reklāma ar hiperaktīvo, zaļajās drēbēs tērpto sievieti TV, ir ļoti, ļoti garšīgi.

Un man tiešām patika, par spīti visam, šitā spontānā pastaiga latgales vidienē. Un es nebiju apmaldījusies - jo, ja man ir vienalga, kur atrodos, es neuzskatu, ka esmu pazudusi. Man patika, sasodīts, man patika būt vienai un es jutos lieliski. Sen tā nebiju jutusies. Es izdarīju to, ko vēlējos vakar - es izdzīvoju šo vienu dienu SEV!

^_^

Es jūs visus ļoti mīlu, pat ja jūs mani nē.
Un tas jau nekas.

Re, kā!
Viss pārmaiņas pēc rit ļ. labi, un rīt man būs latviešu valodas rajona olimpiāde Preiļos. Šī šaubīgā pasākuma, kurā pirmās divas vietas tiks iedalītas Preiļu skolēniem, kurš to būtu dūmuojis, a, Antoņ? ieskaņās pat sāku pārbaudīt pareizrakstību savā klabes dienasgrāmatā.


Katru dienu kaut kas ir jāiemācās.
Tad nu es cenšos. Piektdienas vakarā es iemācījos neuzticēties mānīgajiem Windows aicinājumiem updeitot windows media playeri uz 11-faking-versiju un neuzticēties arī tēva-faking-darba-kolēģiem, kuri zin par datora lietām mazāk, kā es un ļaut tiem pārinstalēt visu sistēmu, jo iepriekšējā bija nelegālā. Tad nu jamējie atved mums datoru un saka "Še tev, oficiālā!" un pēc mēneša es ņemu un laimīga spiežu validate podziņu, kad instalācija jau ir beigusies.
Un ko viņš man pasaka?
Viņš man pasaka, ka sistēma ir - atkal jau - nelegāla un liedz man pieeju windows media playerim vispār. :D
lol.
bet nu.. Quick Time, izrādās, arī atskaņo mp3 failus.. mjā.. :D

bet dzīve ir ļoti, ļoti jauka lieta. īpaši, ja tev mājās ir kaudze ēdamā un iespēja dīvainā pozā aizmigt ap desmitiem vakarā ( ap . desmitiem. vakarā!) un pamosties vēl dīvainākā ap pusdivpadsmitiem no rīta. un, ka man ir kurts vonnegūts . un es lasu, un es apmierinu sevī mītošo mazo, pesimistisko ņerkstētāju ar arvien jauniem riebīguma un ciniskuma pilniem citātiem, saldinot nejaukās patiesībiņas ar auzu pārslām un medu un lazdu riekstiem.

un vēl - es atmetu ar roku mūzikas skolai. un tieši tagad man tur veicas vislabāk. sekojoši
atmetam ar roku visam un dzīvojam šo vienu dienu tā, kā tiešām vēlamies to pavadīt - pavadām to sev?

"Un gavenais: kaut sev paliec uzticīgs!" Esi egomaniaks!
Un vispār, koli ir transvestīti hermafrodīti, es tos grasos vairs nelietot.