Skatuves runas konkurss Preiļos.

Sēžu pie datora tēva milzīgajā, tumšpelēkajā jakā , angoras zeķēs (jā, uzmaucu arī uz ģipša.) un apakšbiksēs, ar krūzi piena un kukurūzas pārslām un blakus tām - cepumu kārbu un šokolādes konfektēm.
Un, zini, ko?
Man NEKO no tā visa negribas. Es labprāt slīgstu vieglā apātijā. Esmu nogurusi, sasodītie preiļi, sasodītais konkurss, sasodītais viss, ko var sasodīt.
Neatbilst vecuma kategorijai.
Un ko man tagad darīt? Neko. Noskaitīju, pašapmierināti uzskatīju viņu izbrīnītās sejas un ļāvu divreiz mazākai meitenītei no piektās klases lasīt ziedoņa jau ceturto balto pasaku šodien (ha!).
Vispār.. es pat nedusmojos, un kur nu vēl par aizvainojumu runāt. Manī tā nav.
Vismaz tas puisis, kurš tika uz vislatvijas publiskās runas konkursu, mani rokās nesa augšā trīs stāvus un tad pieteicās to darīt vēl un vēl un cik man vajadzēs. Pasmaidīju, pateicu paldies, un vairs nekad viņu negribu redzēt.
"Nākamreiz varbūt lasi kaut ko latgaliski, tev viss ar intonāciju un emociju izpaušanu ir perfekti" .
Ēdīšu konfektes un savā nodabā klusi ņerkstēšu. Paglaudiet muguriņu un aptiniet ar siltu sedziņu.

Es jūs visus mīlu. Bet panākumi kaut kā no manis ir aizgriezušies.