Iedzeru kapučīno. Tas ir piektais kapučīno veids no desmit, kuru es izmēģinu. Ir savā veidā burvīgi (atvasinājums no vārda 'burvība' ziņā) iebērt paciņu, uzliet ūdeni un skatīties krūzē, kas atgadīsies.
Viens sprakšķ. Nopietni! Tāds ar šokolādi un riekstiem, tas sprakšķ, kolīdz sastopas ar ūdeni. "Extra foam" - rakstīts uz paciņas un esmu aizdomājusies līdz tam, ka tas ir līdzīgi cepamajam pulverim, kurā ir nelieli oglekļa kaut kā tur gabaliņi, kas cepoties kļūst par gaisa burbulīšiem vai kaut kā tā un tad paceļ keksu augšā. khem-My issue will be your issue!-khem Un tad tas pats ir iekš tā kapučīno. Viņi taisa krūzes izmēra bombardēšanu otrā pasaules kara stilā un tad ir daudz putu. Kad runa iet par manis pieminēto bombardēšanu, es nez kādēļ acu priekšā redzu Pērlhārboru un dūmus un Sauriju.
Daži kapučīno garšo pēc kafijas un tad es klepoju, kad iedzeru par daudz.
Vispār, es dažkārt domāju, vai nedzeru kafiju tādēļ, ka man patīk, kā tas izklausās - "Viņa/viņš dzer kafiju." Gandrīz kā filmā "Kafija un cigaretes" , tikai bez cigaretēm. Ja godīgi, filmu neesmu redzējusi. Nevaru spriest.
Tas kapučīno ar šokolādi un riekstiem - eksplozīvais - man ļoti saistās ar ASV. Tik ļ. salds un mākslīgs tas ir. Un vēl krāsaini burti un uzraksti un vēl un vēl.. vai es būtu tik principiāla, lai tamdēļ to nedzertu? es nezinu. pret amerikāņiem man nekāda naida nav, man ir vienkārši drusku žēl, ka viņu redzesloks ir tik šaurs.
Kad būs siltākas naktis, es ņemšu krūzi rokās un sēdēšu uz palodzes, šūpošu kājas nakts tumsā. Sisinās sienāži, gaiss būs tvanīgs un melnajai tumsai cauri spiedīsies sīkas gaismiņas - zvaigznes. Tā, itin kā adatām sadurstītu, tumšu audumu celtu pret gaismu.
Es pildu savus solījumus, tos, kurus vissmagāk turēt - solījumus pašai sev.