KĀ, es prasu vēlreiz, kā cilvēks var uzdrošināties tik nekaunīgi izmantot citu - manu, šoreiz - cilvēku laiku?! Es aizeju, gatava uzklausīt, veidot loģisku, konstruktīvu un argumentētu dialogu, lai mēs nonāktu pie vienota lēmuma, bet tad man virsū uzgāž veselu vezumu bezsakara, tukšu runu, pilnīga - jā! - bullšita , un man vēl to ir jāklausās! Jo viņa ir ne tikai vējaina, absolūti emocionāla un mākslinieciska (death to you all!), bet arī sasodīti ļaunatminīga.
Vēl jau, man pateica, ka esmu "neglābjama materiāliste, bet tāda jau mūsdienu jaunatne ir", ka es "Domāju par daudz" un ka "Neko nejēdzot no mākslas" , jo uzrakstīju šitādu domrakstu, kuru pat nepabeidzu (un, velns ar ārā, labi ka tā - lieki būtu tērējusi savus spēkus):

„Mana tauta dziedāja, tāpēc nenosala,” skan Petera dzejas rindas, kuras dziesmā pārvērta talantīgais komponists Pēteris Plakidis. Šie vārdi izteic latvju vienošanos cīnoties pret pastāvošo jūgu dziesmotajā revolūcijā, šie vārdi stāsta, kā latvietība tika celta godā vācu laiku novakarē, kā mūsu tautas dziesma darīja mūs brīvus garā, kad kalpojām vāciešiem un krieviem, un neatkarīgus, kad bija pienācis laiks cīnīties par Latviju.

Pašos pirmsākumos Dziesmu svētki radās pēc veiksmīgajiem Kurzemes dziedāšanas svētkiem Dobelē, 1870. gadā, kas tika izdevušies „jauki un dižani”. Kā viens no iemesliem Dziesmu svētku gatavošanai bija arī Rīgas Latviešu biedrības finansiālais stāvoklis, un, šo svētku vara to uzlabot. Pirmo Dziesmu svētku sagatavošanas darbi risinājās ātri un drīz jau notika nošu pavairošana un izsūtīšana koriem, kā arī karoga izšūšana. Programmā tika ietverts garīgās mūzikas koncerts Domā, koru dziesmu kari, laicīgās mūzikas koncerts un svētku gājiens – visi šie pasākumi ir kļuvuši par tradīciju, tie gaidāmi arī šogad, XIV dziesmu svētkos .

Vācu attieksme pret Dziesmu svētkiem krasi mainījās jau to dienās – no neitrālas tā kļuva kritiska, jo piepeši latviešos parādījās lepnuma jūtas par savu tautu, par savas tautasdziesmas krāšņumu un pašu spēju saliedēties, lai radītu ko tik varenu un vienojošu kā šos dziedāšanas svētkus. Vietlavas kora dalībnieks A. Jankavs par to izteicās: „Atminos, ka nekad vairs neesmu sirdī sajutis tādu pašapzinīgu lepnumu, kā ejot slēgtās rindās zem savu dziedoņu pulciņa greznā karoga un redzot uz mums vērstus tik daudzus ziņkārīgus skatus, gan apbrīnojošus, gan skaudīgus, pat ironizējošus, uz mums, tās tautas jaunekļiem, kuru smadzenēs pēc tā laika „dižciltīgo” analīzes Augstais Radītājs neesot ierādījis telpas augstākai kultūrai.”

Pirmie dziesmu svētki liek apjaust mūsu – latviešu tautas – patieso varu vāciešu acīs, tas ir pirmais solis uz savas vērtības apzināšanos, latviešu pārtapšanu no zemnieku tautas īsteni patriotiskā, inteliģentā sabiedrībā.



itin kā ar visu to nepietiek ( jā, es viņai domās piestādu rēķinu par piecām velti izniekotām manas dzīves stundām ), viņa šo manu rakstu izlasa atsevišķi pa daļām, pasaka, ka viss kopumā ir galīgi garām un izrauj teikumus laukā no konteksta, bet doma ir savienota, velns parāvis, jo turpinājumā, kuram bija jātop, bija jābūt poētiskajai daļai - ka dziesmu svētki latviešos, kuri nebija pat cerējuši uz tādu pašu spēku vienotību, radīja drosmi uzdrošināties, blā blā blā, poētiskais bulšits uz priekšu.

es neesmu bijusi dziesmu svētkos.
nošaujiet mani, izvarojiet un atstājiet kādā grāvmalā.

man pietiek cilvēku stulbuma šodienai. tamdēļ ceru, ka ar anomāliju vairs nenāksies čatot. (apvainojums, par godu vecajiem, labajiem laikiem.)


p.s. man steidzami vajag to jauno istabu. es savējā ar nagiem esmu noskrāpējusi tapetes .