Par .

Labi, nerunājot par visādām muļķībām, esmu beidzot tikusi galā ar skolas problēmām, bet daudz kas jāpadara būs. Vēl jau, man ir kupli brunči un lieliska deja rītdienai. Un.
Kaut kas manī nav kā nākas. Kļūstu egoiste. Un altruiste reizē. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet manī tas viss sadzīvo, pilnīgi pretējas īpašības. Tas traucē. Man nav viedokļa par to vai šito, jo tikpat labi es no savas jaukās puses varu apgalvot "Pasaulē vajag mieru!" .. ehh. nu, labi, kaut ko mazāk globālu. Tātad, es no savas jaukās puses varu apgalvot "Man ir žēl lūkoties uz minčiem ziemā, kad tie drebinās pie dzīvokļu namiem" un bet tad es piepeši saprotu, ka tā nudien nav un vēlāk saku - "Paskatieties, cik apkārt visu mirst! Man vienalga!" . Visi ir šokā. Es nē.
Tā ir ar it visu.
Te man šķiet, re, beidzot noteiktība! un atkal jau domas mainās.
Vai es tiešām esmu emocionāls cilvēks? Vai man nav sava viedokļa? Mans viedoklis ir mainīt viedokļus.

Whatsoever. Atbildi man neviens vienalga nevar dot. To man jāizzina pašai.