apmātā ofēlija

Kā jūs visi. Man. Riebjaties.
Palūkojieties uz sevi no malas.. tik nožēlojami. Jūs. Es.


Ak, savu smadzeņu liesumu
sarkanām lūpām
aizkrāsot steidzies


Savā vājumā mēs meklējam cilvēkus, kas saprot , cilvēkus, kas palīdzēs . To nav, un to nebūs.
Vienīgais cilvēks, kas jebkad tev spēs būt no visas sirds, kurš tevi nenodos un kuram tu vari uzticēties esi tu pats.
Stiprini sevi , savu pārliecību , cel augstus mērķus.

Un tad, kad tu būsi spēcīgs pats, ap tevi parādīsies tādi pat cilvēki. Tie tev nepalīdzēs, tie tev mācīs. Atšķirība ir tajā, ka otrais ir smagāk panākams bet ar skatu uz priekšu. Tu meklēsi cilvēkos ko citu, tu meklēsi siltumu un to, kas nāk pats no sevis; mīlestību. Tad tu spēsi pieņemt otra kļūdas, jo, stiprs būdams, zināsi, ka tev tādas arīdzan ir un - tās atzīsi, nekautrējoties.

Mēs vienmēr varam izvēlēties, vai būt ūdensnesējem, vai būt kas vairāk.
Citiem tas ir dots jau no dzimšanas, vien tie to iznīcina ar savu pārliecinātību par sevi
Citi dzīves laikā to izcīna, ar smagu darbu
Citiem nevajag neko. Viņi dzīvo ar mērķi izbaudīt mirkli, pazust no realitātes, bēgt. Viņiem nekas nav svarīgs, tos nevajag turēt sev tuvumā. Viņi būs tie, kas pie tevis ķersies, kad grims un raus tevi līdzi, tad vainas sajūta ir mazāka.
Cilvēkiem ar mazām prasībām gan ir vieglāk sasniegt laimes virsotnes..


Izvēle ir mūsu rokās.
Mēs radām tagadni, un radām nākotni.
Cilvēki, notikumi ir mūsu pašu rīcības un lēmumu rezultāts.
Jebkurā mirklī, mēs varam no tā atteikties.

Vien, spriežot par citiem, nekad neaizmirsti - tie spriedīs arī par tevi. Kādu notiesājot, tu dod atļauju notiesāt sevi.

Neiegrimsim pārmērībās. Kā vienaldzība, arī tās ir nāvējošas.