nogalināt un ar nazi sagriezt mēnestiņos un sirsniņās

Man.. vajag morālu atbalstu. Nē. Man vienkārši..
Es sēžu, pārmetusi kāju pār kāju, atbalstījusi zodu pirkstos un prātoju - cik ilgi šī te sajūta vilksies man līdzi. Tas nevar mūžīgi tā būt. Bet, jo vairāk gaiņāju prom domas, jo vairāk jūtu tās sevī krājamies.
Sakārtoju kleitu. Iedzeru kapučīno. Gaidu.
Nepāriet. Balzakam tomēr bija taisnība.
Pieceļos kājās, aizeju līdz galdam. Šo sīko distanci izdejoju tukša gaisa skavās. Nekā laba tas nedod - manas dejas nav tautudejas, atspiežos pret sienu. tas viss rada vājumu kājās - noslīdu lejup, uz grīdas. vienkārši mokos. tā apziņa, ka tu ciet, rada rūgtu apmierinājuma sajūtu.

kāds šovakar skrāpēs paklāju atkal.
es.


p.s. man jūsu komentāri nav vajadzīgi. iešu, izrēķināšos ar kādu spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi.

MIRSTIET, nejauceņi! Vienkārši mirstiet, mirstiet, mirstiet! uzkrītiet nažiem, uzvelieties virsū dakšiņām, nejauši iespraudiet savos acu ābolos tējkarotītes un noasiņojiet, nu, lūdzu..