| |
[Feb. 15th, 2010|06:46 pm] |
Labi, labi, es jau arī patiesībā meklēju istabu kādā Rīgas centra (man tas ir aptuveni starp Smiļģa, Valmieras, Hanzas un Matīsa ielām) komūnā, kur piemest savus kaulus pāris naktis nedēļā. Prasību man nebūs daudz - vietu man, diviem riteņiem, i-netu, labu insolāciju un kaimiņus, kas, sliktākais, pēc manu ledusskapju krājumu iztukšošanas justu sirdsapziņas pārmetumus un ceturtdienu rītos uzceptu pankūkas (plānās). Pēdējais palīgteikums nav jāņem vērā. Drīzumā atbilstošāku formulējumu sludeklim ieklabēšu arī 'vajag', pagaidām lai paliek šeit, manā gaudu un vidēji skaļi izteikto pretenziju pierastajā vietā. |
|
|
| sekojot biezpientaures Rīgnozīmēm |
[Jan. 12th, 2010|10:29 pm] |
Manas pirmās ar Rīgu saistītas atmiņas ir no bērndārznieka gadiem, kad kā dancotājknauķi tikām vesti uz kādiem Skolēnu deju un dziesmu svētkiem Daugavas stadionā. Sīkaļām skolas neiedalīja, tā nu mēs pāris dienas migrējām ar oranžo pilsētas ikarusu. Atmiņās iezīmējas neglīta dalībnieka nozīmīte, mākslīgā stadionu seguma sintētiskās šķiedras vērpes, (tolaik vēl) tukšā Rīgas-Jelgavas šoseja un kāda pārlieku nelaimīga diena, kad nabaga Ikaruss kādā lietainā dienā vispirms iekļuva nelielā csn pie kāda parka (manuprāt, tas bija pie Vērmaņdārzs, ja tā, tad Elizabetes-Barona krustojumā, iespējams, ar zapiņu), lai pēc tam apstātos uzreiz pēc Salu tilta šķērsošanas (virzienā prom no centra, laikam uzreiz aiz tā ceļa pārvada), un nebūtu iedarbināms veselu mūžību. Kaut kad tai nedēļā tai pašā autobusā, ēdot īrisus, man izkrita plomba un aizlēkāja uz vidējo durvju trepītēm, lai pa visai lielo spraugu izkristu brīvībā.
Jā, stāstā dominē autobuss, nevis metropole. Taču vēl aizvien man šī pilsēta saistās ar kustību, vai tā būtu ie-, vai aiz- vai ap- vai vēl kas - bet braukšana. Tā nav vieta (manai) palikšanai, neesmu iemācījies, un tagad, kad miris mans lokālpatriotisms, ar dziļu interesi un vieglu skaudību skatos uz cilvēkiem, kuriem ir Rīga, kuru mīlēt.
Taču labi, lai spēle neaprautos - atceros vienu vai divus agrīnus braucienus uz Zoo & Mežaparka atrakcijām (kafejnīcā iedzēla lapsene nešpetne), Bērnu (tpu, uzrakstīju bērnības) pasauli, veco stacijas iekārtojumu ar apaļo kafejnīcu (?) laikam tur, kur tagad galvenās halles narvesens, un pāris teātra braucienus. Vecrīgas arhitektūra mani tolaik pilnībā neinteresēja, atšķirībā no TV torņa smailes.
p.s. man nebija nekādu elektromotorīšu, es no gumijas zvēreļiem urbināju laukā tās pīkstuļus, bet mana lielā aizraušanās bija konstuktori, tie, kas padomiskā lego alternatīva, nevis metālskrūvējamie, kurus savā īpašumā tā arī nekad nedabūju. |
|
|
| |
[Aug. 17th, 2009|10:58 pm] |
Šī pilsēta mani sāka jau atbaidīt, bet tad vakar uz nomaļākas pavecāku koceņu un noplukušu ķieģeļprivātmazmāju apdzīvota rajona ielas mani panāca garš sauli daudz redzējis ūsainis un pastiepa pretī pustukšu ķeseli. Izrādās, bumbieri. "Ņemiet," viņš ar platu smaidu sejā teica, un es ļoti pieklājīgi neatteicos, t.i. vienu paņēmu ar'.
Tas, iespējams, bija pats garšīgākais un skaistākais bumbieris, ko jebkad esmu ēdis. |
|
|
| |
[Jul. 24th, 2009|02:28 pm] |
Pazudusi māja. Vismaz manā izpratnē tā ir pazudusi - nespēju salīmēt faktu, ka dzimtpilsētā kādas uzmanību vienmēr piesaistījušas mājas upes krastā ar steķiem (vājība, nesen vēl airējot garām priecājos) vietā vakar caur vilciena logu ieraudzīju līdzenu laukumu. Pat akas grodi nav palikuši. Pa zemaino līdzenumu plosījās buldozeri, steķu vietā upē ievests bagars. Pilsētā runā par promenādi krasta garumā. Kā tad, un vēl tur būs nūdistu sektors, pīpingtomu tornītis, trīspadsmit tramplīni, palmu aleja un golfa laukums, kura zālienā vietējo pilsoņu bērni pēc apliecības uzrādīšanas drīkstēs vāļāties, patērējot trīsreiz dienā izdalītos čupačupus, saldējumu vai ripas.
Māju atdodiet, kretīni, atmiņu un skatu demoliercūkas. |
|
|
| demokrātisks piesātinājums |
[May. 10th, 2009|09:58 pm] |
Smīnu, vēl bez dažām skaļām vides reklāmām informatīvi-garlaicīgā EP kampaņa ir gandrīz vienīgā, kas man atgādina par maija beigās gaidāmo vēlēšanu dubultdozu. |
|
|
| |
[Apr. 16th, 2009|05:14 pm] |
| [ | ausīs |
| | Faze Action - Moving Cities (The Cinematic Orchestra remix) | ] |
Pagalma pļavā četri mormoņpuikas un pāris jaunu iezemiešu frisbiju mētā. |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2008|11:06 pm] |
Man nepatīk pilsētas baloži. To ir par daudz, tie ir netīri un patērēšanas laikmeta gādātajā konteineru satura pārpilnībā nevienam nav vajadzīgi arī kā uzturvielas. Neesmu vienīgais, zinu – drīzāk pat otrādi. Modernajai pilsētnieku sabiedrībai šī nepatika pat ir vairāk kā ieaudzināta (nepārprotiet, es neapgalvoju arī pretējo, tā pilnīgi noteikti nav ģenētiska) – to pierāda katrs mazais bērnelis, kas metas virsū šiem šķietami neko nedarošajiem pilsētas baložiem, kuri tad pajūk kā pelavas vējā, ja tās būtu lēnas, resnas un planēšanas vietā gāzelīgi tekalētu pa netīro asfaltu.
Tieši šīs spārnotās žurkas ir vainīgi pie vienām no urbānajām bailēm – iespējas, ka kādu no tām varētu arī notriekt, pieķēzot savu vellapēdu. Tā, protams, ir nedaudz skumja, postmoderni pasīva attieksme, kas ļauj nicināt, apsmiet kādas radības, ne tikai neļaujot vārdiem pāriet darbos (piemēram, parocīga liesmumetēja atrašanā un pielietošanā), bet pat baidoties no līdzdalības anihilācijā, pat ja tā būtu netīša. Estēts, mļe. |
|
|
| |
[Sep. 1st, 2008|10:48 am] |
Jau vakar šīs pilsētiņas centru piepildīja jaunie koju iemītnieki, piesardzīgi veidodami pirmās draugu kopas vai kautrīgu vientuļnieku stilā iemēģinādami takas uz tuvāko rimčiku/maksimu. Garāmgējējiem uzmestajos skatienos izlasīju gan vieglu izaicinājumu, gan atzinības gaidas un arī ilūzijas par līdz šim vēl nepiedzīvotām likteņa paškontroles iespējām. |
|
|
| rīgsvētkos |
[Aug. 15th, 2008|12:02 am] |
Rīgas svētku programma šogad ir blāvāka, taču par Arkādijas parka pasākumu - žetons, Sīmani dzīvajā vēl neesmu klausījies. Vēl pavīdēšu kādā no džezkoncertiem, varbūt Albertielā (patīk jau tie laikmeta noskaņu teātrīši). Ā un vēl šahs Vērmaņdārzā un iespēja krekšķināt aiz pleca! |
|
|
| |
[Jun. 8th, 2008|07:39 pm] |
Te nekas nav mainījies. |
|
|
| |
[Apr. 6th, 2008|07:22 pm] |
Diena paklupināja nakti, un rītausmā – tās kritiena brīdī – savu
acu kaktiņos pēkšņi manīju cilvēku un mašīnu ņirbu, kas gluži kā kartona
silueti šaušanas apmācībās atsperīgi, negaidīti iztaisnojās, tai pašā mirkli
jau slīdot prom (kas to lai zina, cik no viņiem jau sen ir trāpīti, cik nekad mūžā
nav pat aizķerti). Mana pilsēta, majestātiski puspamestā metropole, naktī
atguvusi daļu pašcieņas – ne-cilvēcīgo ‘sevi’ – ar vieglu un visuresošu nopūtu,
kas nezinošām ausīm izklausās kā pirmās desmit gaitu atsākušas mašīnas pie zaļās
gaismas otrā kvartāla galā, atkal ļāvās savās ielās kā milzīga apmetņa krokās ņudzošo
pilsoņu masām.
Kas to lai zin, kad Pilsētai apniks
ikceturtdienas-piektdienas urīncunami katrā trešajā vārtrūmē, automašīnu smēķēšana
tieši Tās sejā, kas neizbēgami bojā sienādu krāsu, regulāra sava ķermeņa aizdošana
jaunai arhitektūras modes tendences iegribu apmierināšanai. Tās dienas vakarā,
kad apnikums būs iestājies, ziņkārīgie suburbiju niekkalbji varēs paķert savu
niršanas aprīkojumu un doties ciemos, kad vien vēlēsies, jo šīs mūžīgās ūdensprocedūras
blakusefekts būs saimnieces viesmīlība, kas līdzināsies visaptveroši aristokrātiskai vienaldzībai.
Bet līdz tam – ar cieņu, klauvējiet un noslaukiet kājas un mājmietpilsonību,
pirms speriet soli tur, ārpusē. |
|
|
| |
[Oct. 16th, 2007|06:53 pm] |
Vairums pilsētā/s izkaisīto veikaliņu 'zem vārda' "Sojas produkti" ir vienādi - apmēros nelieli, dzeltenīgi ārpusē un bālibēši kā iekšpusē, tā arī aromātā. Un laikam jau tā ir tik specifiska tirgus niša, ka nekādi mārketinga 'uķī-puķī, soja nāk' nav nepieciešami.
Re, tikko bija flešbeks par bontrē (vai kā nu to sauca) popularitātes mirkli Latvijā, gan jau atceries to pseido malto gaļu. |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2007|12:36 am] |
Braucot pāri Salu tiltam, atkal jau atminējos nu jau pusleģendāro Gulbja Kritienu, un sāku fantazēt.
Viena no pilsētu iezīmēm ir to
veidojošās daļās (ielās, kvartālos, celtnēs, cilvēkos) per se ietvertā
anonimitāte un pat savdabīga neizzināmība. Trūkst laika dziļākiem meklējumiem,
kas acu notvertajiem skatiem piesietu ko vairāk par iespaidiem, personīgajām
atmiņām, vēstures kripatām – un arī tām ne vienmēr, jo pilsētnieku iezīme ir
ekipējumā esošie spēcīgie uztveres filtri. Stencili un grafiti, un vecu afišu
lēkšķes ir vienīgās, kas liecina par jaunāko laiku vēsturi, bet arī tā ne
vienmēr ir lokalizēta, tieši tās apkaimes sienām svarīga.
Tad, lūk, kas veido Ideju –
nepieciešama pilsētvietu personalizācija, atgādinot notikumus tajos vai ļaujot
veidot jaunas, pavisam cita līmeņa asociācijas un piesaistes. ( Tālāk ) |
|
|