| sekojot biezpientaures Rīgnozīmēm |
Jan. 12th, 2010|10:29 pm |
Manas pirmās ar Rīgu saistītas atmiņas ir no bērndārznieka gadiem, kad kā dancotājknauķi tikām vesti uz kādiem Skolēnu deju un dziesmu svētkiem Daugavas stadionā. Sīkaļām skolas neiedalīja, tā nu mēs pāris dienas migrējām ar oranžo pilsētas ikarusu. Atmiņās iezīmējas neglīta dalībnieka nozīmīte, mākslīgā stadionu seguma sintētiskās šķiedras vērpes, (tolaik vēl) tukšā Rīgas-Jelgavas šoseja un kāda pārlieku nelaimīga diena, kad nabaga Ikaruss kādā lietainā dienā vispirms iekļuva nelielā csn pie kāda parka (manuprāt, tas bija pie Vērmaņdārzs, ja tā, tad Elizabetes-Barona krustojumā, iespējams, ar zapiņu), lai pēc tam apstātos uzreiz pēc Salu tilta šķērsošanas (virzienā prom no centra, laikam uzreiz aiz tā ceļa pārvada), un nebūtu iedarbināms veselu mūžību. Kaut kad tai nedēļā tai pašā autobusā, ēdot īrisus, man izkrita plomba un aizlēkāja uz vidējo durvju trepītēm, lai pa visai lielo spraugu izkristu brīvībā.
Jā, stāstā dominē autobuss, nevis metropole. Taču vēl aizvien man šī pilsēta saistās ar kustību, vai tā būtu ie-, vai aiz- vai ap- vai vēl kas - bet braukšana. Tā nav vieta (manai) palikšanai, neesmu iemācījies, un tagad, kad miris mans lokālpatriotisms, ar dziļu interesi un vieglu skaudību skatos uz cilvēkiem, kuriem ir Rīga, kuru mīlēt.
Taču labi, lai spēle neaprautos - atceros vienu vai divus agrīnus braucienus uz Zoo & Mežaparka atrakcijām (kafejnīcā iedzēla lapsene nešpetne), Bērnu (tpu, uzrakstīju bērnības) pasauli, veco stacijas iekārtojumu ar apaļo kafejnīcu (?) laikam tur, kur tagad galvenās halles narvesens, un pāris teātra braucienus. Vecrīgas arhitektūra mani tolaik pilnībā neinteresēja, atšķirībā no TV torņa smailes.
p.s. man nebija nekādu elektromotorīšu, es no gumijas zvēreļiem urbināju laukā tās pīkstuļus, bet mana lielā aizraušanās bija konstuktori, tie, kas padomiskā lego alternatīva, nevis metālskrūvējamie, kurus savā īpašumā tā arī nekad nedabūju. |
|