|
Oct. 7th, 2007|12:36 am |
Braucot pāri Salu tiltam, atkal jau atminējos nu jau pusleģendāro Gulbja Kritienu, un sāku fantazēt.
Viena no pilsētu iezīmēm ir to
veidojošās daļās (ielās, kvartālos, celtnēs, cilvēkos) per se ietvertā
anonimitāte un pat savdabīga neizzināmība. Trūkst laika dziļākiem meklējumiem,
kas acu notvertajiem skatiem piesietu ko vairāk par iespaidiem, personīgajām
atmiņām, vēstures kripatām – un arī tām ne vienmēr, jo pilsētnieku iezīme ir
ekipējumā esošie spēcīgie uztveres filtri. Stencili un grafiti, un vecu afišu
lēkšķes ir vienīgās, kas liecina par jaunāko laiku vēsturi, bet arī tā ne
vienmēr ir lokalizēta, tieši tās apkaimes sienām svarīga.
Tad, lūk, kas veido Ideju –
nepieciešama pilsētvietu personalizācija, atgādinot notikumus tajos vai ļaujot
veidot jaunas, pavisam cita līmeņa asociācijas un piesaistes.
Uz Salu tilta es
gribētu redzēt norādi par Gulbja pārlekto margu posmu. Uz Vanšu tilta – atzīmi
par kāpienu mēģinājumu skaitu vai maigu spekulāciju par kāpienu kā īpaši smagu
vīriešu attīrīšanās rituālu, kas liegts sievietēm. Doma laukuma bruģī –
ieskrāpētas labākās vietas, kur vērot Radiobalkona runuteicējus. Pie blokmājas
Zolitūdē sētnieces atzīmi ar viņas karjeras laikā nolietotajām slotu vai
attiecīgajai mājai pēdējos desmit gados izsisto logu skaitu. Uzkrāsotas sēru
lentes vietās, kur nošauti/uzspridzināti uzņēmēji. Parku kokus vārdos, kas
ļautu man pacelt acis un pateikt: „Re,
Katrīnā vārna sēž”, etc., etc.
Pilsētas vienmēr var kļūt vēl
subjektīvākas, vēl apdzīvojamākas, vēl atmiņā paliekošākas. Un arī nemīlamākas,
un arī garlaicīgākas. Pilsētas, kā nekā, ir iespēju krustpunktu ķēpas.
|
|