|
Jul. 15th, 2008|11:22 pm |
Dienas laikā izejot no savas trepjutelpas, gandrīz vienmēr staļinlaikos stādītajos un pašķidrajos krūmos ieraugu aizslēpušās tuvējos pakalpojumu sfēras uzņēmumos strādājošās sievietes. Iespējams, tieši ilūzijā par pieejamu aizsegu (nevis cigaretes) ir iespējams rast gana daudz spēka, lai turpinātu ikdienišķo pārtikas veikala/bankas/apdrošināšanas kantora apmeklētāju iegribu apmierināšanu. Vēl bez cigaretes viņas vieno neglīti kostīmi, kā arī žestos un mīmikā jūtama vienaldzība pret visu apkārtni, izņemot pagalma vidū esošo vienstāva ķieģeļu ēku, ko veido garāžu strīpa un izdemolēts kādreizējais stikla taras pieņemšanas punkts, kā iekārtojumu un, galvenais, slīdoši grabošo lenti atceros joprojām. Šī neglītā siena nezināmu iemeslu dēļ īpaši piesaista smēķētāju - vientuļnieču skatienus.
Jā, taču kvartāla proletariāts no aptiekas, Maximas, un vēl n-tām bodēm pie manām durvīm nepulcējas. Pārāk tālu, iespējams..
|
|