|
Aug. 17th, 2009|10:58 pm |
Šī pilsēta mani sāka jau atbaidīt, bet tad vakar uz nomaļākas pavecāku koceņu un noplukušu ķieģeļprivātmazmāju apdzīvota rajona ielas mani panāca garš sauli daudz redzējis ūsainis un pastiepa pretī pustukšu ķeseli. Izrādās, bumbieri. "Ņemiet," viņš ar platu smaidu sejā teica, un es ļoti pieklājīgi neatteicos, t.i. vienu paņēmu ar'.
Tas, iespējams, bija pats garšīgākais un skaistākais bumbieris, ko jebkad esmu ēdis. |
|