Sēžu te stundām ilgi ar statistiem, viss ir slikti saplānots un visi garlaikojamies stundām, stundām un vēl uz priekšu stundām ilgi. Es viņus “pieskatu”, bet paralēli man perpetual panikas lēkme, nu vai nezinu, kas. Liekas, ka pasaule grūst apkārt - tā kā miglaina un neskaidra, un manas identitātes, ar kurām grūti identificēties, kļūst vēl svešākas. Es atrodos uz tādas kā mazas saliņas un pārējā gara satvara matērija bezsakarīgā virpulī maisās pēc man nekontrolējamiem likumiem. Nav ne jausmas, ko es tikko uzrakstīju, to varētu tikai uzzīmēt.

Ir tik ļoti slikti, ka es pat nespēju to nevienam nopietni pateikt. Es taču pametu stacionāru, jo tur bija garlaicīgi, es “visu jau biju izdomājusi” un gribēju strādāt, un galvenais, beidzot nopelnīt kādu naudu.

Visi te kaut ko tērzē, onkuļi taisa stulbus jokus, un es priecājos, ka varu slēpties aiz maskas, jo nespēju dabīgi pasmaidīt šobrīd.

Un tam visam pa virsu tas, ka draugam taču ir vēl sliktāk, viņam sapņos rādās līķi un pamostoties liekas, ka kāds lūr no stenderes. Kas tad man, kaut kāds vājumiņš, “onanēšana uz savām problēmām”, kā viņš šodien pateica.

Es jūtos tik apjukusi, kad cilvēki te ar mani mēģina uzsākt sarunu, Juris stāsta par to, kā 150 dienas katru dienu peldējās ālinģī, Kristīne stāsta par savu biznesu un dejotājiem, cilvēki rāda telefonos bildes, un es neko no tā nesaprotu, es nesaprotu, kā cilvēki var mierīgi dzīvot savas dzīves kamēr man jebkura darbība, kas nav atpūta vai izvairīšanās izraisa panikas vilni.

Ir tik briesmīgi šo piedzīvot, un es zinu, ka šis nav it ne tuvu briesmīgākām lietām, ko var piedzīvot. Trūkst vārdu, lai aprakstītu to izmisumu.