Visu dienu raugos uz izbalējušajiem ziediem vāzēs un attopos aizdomājusies par sieviešu novecošanu. Ziediem tas ir neizbēgami un nelabojami - nepalīdzēs ne plastiskās, ne biodeja.
Es paņemu mazo, salīkušo, maigi rozā gerberu un raugos tai vidiņā, tajā izvirzijušās kādas dzeltenas skariņas, un putekšņi birst man klēpī. Neskatoties uz šo auglības pazīmi, tās iepriekš sārti starojošās, svaigās lapiņas ir tādas kā apburzītas un atgādina krāsu mainījušās reklāmas mazpilsētu kioskos, kas parasti skatlogos aizķērušās kādu dekādi par ilgu. Ik pār dienu es ņēmu gerberu rokās, tuvināju pie sejas un čukstēju "Es Tevi mīlu"; manu sirdi ar siltumu pildīja necilā zieda spirgtais brašums un, jāatzīst, arī doma par dāvinātāju. Tomēr, man likās, ka man ir personīgas attiecības ar šo ziedu - ka es rūpējos par to (pasargāt no novembra caurvēja, noliekot drošākā vietā, kad paveru logu) un tas smaida man pretim, naivi un atdevīgi.
Šodien es pieliku gerberu pie sejas un uz sekundes simtdaļu noraustījos, jo tā vairs nebija tik pievilcīga un entropijas pazīmes lika par sevi manīt. Tomēr es saņēmos un čukstēju: "Es Tevi mīlu", noliku vāzīti drošākā vietā un devos tālākās gaitās, klusi šausminoties par brīdi, kad man zieds būs jāmet ārā.
Par to, cik nožēlojami izskatās pārziedējušās lilijas nemaz nerakstīšu.