Karoč pirms pāris dienām man pienāca ziņa, ka obligāti jāapmeklē Latviešu zinātnes valodas un terminoloģijas pamati, ko pasniedz prof. Šalme. Izklausās jau pēc kārtējā sviestainā a kursa no kura nav nekādas jēgas - tā laikā var pildīt citus mājasdarbus, rakstīt dienasgrāmatu vai lasīt žurnālu. Šodien aizgāju uz lekciju un tās bija pilnīgas šausmas. Es vispār nesaprotu tos cilvēkus, kas nopietni ar tādām lietām nodarbojas. Un vēl uztver sevi nopietni. Par piemēru ņemot personību kategorizēšanas sistēmas, ar kurām šad tad esmu paniekojusies - kā horoskopi, socionika - cilvēki, kuri aizraujas ar visu šo bezjēdzīgo, ūdeņaino terminu radīšanu un uzturēšanu, ir man pilnīgi sveša suga. Es saprotu un pazīstu ‘mākslinieciskos’, jūtīgos utt., bet šitos strukturētājus un likuma kalpus nespēju saprast. Un cenšos pieņemt, ka viņi ir ok, tikai savādāki. Nu jā, bet ar jebkurām dotībām iespējams aiziet pārmērībās. Kas tas par sviestu - “teksta akceptējamības analīze” un “valodas ekonomija”. Brīdina neliet ūdeni, bet pašu ‘zinātne’ balstīta uz ūdens liešanu. Kā būtu ar: cilvēki sarunājas. Viņi sarunājas dažādos veidos. Ja vēlaties radīt labu tekstu, rakstiet pēc būtības, ar skaidru vēstījumu un vēlama arī zināma kaislība pret apskatīto tēmu - tas veicinās kvalitāti. Un bye! Dārgie zinātnieki, jūsu “valodas dzīvums” un “valodas labskaņa” ir pilnīgi pa dirsu. Atgādina pamatskolu, kad man likās, ka baigi stilīgās lietas izdomāju, but they didnt make any sense.

//Laikam šis rant ir saistīts ar manu pēdējā laika tieksmi atteikties analizēt lietas. Kam tas ir vajadzīgs?? Daudz patīkamāk un, dare I say, veselīgāk ir piedzīvot notiekošo, nevis rekur ķerties klāt pie kategorizēšanas. Tik bieži tas škiet lieki, un sāk jau radīt izaicinājumus pašas studijās. Cerams, kaut kur jābūt balansam. Varētu sākt ar to, ka ir ok analizēt pagājušo.