es nezinu. Ir tāda sajūta, ka gribētos kādu draugu, kam var vienkārši piezvanīt un parunāties piemēram tagad vakarā. Par vis kaut ko interesantu, nevis tikai par to, kad ir nākamā ballīte, par puišiem, seksa piedzīvojumiem, un par kaut ko pasūdzēties. Labi, nav ko nodirst te manas esošās sarunas ar draugiem, bez tām es te nesēdētu. Labi, nepārspīlēšu. Bet zinu, ka pietrūkst tās sarunu kvalitātes, kāda bija 14 gados draugiem.lv sarakstoties ar svešiniekiem. Noskatījos visu Yung Lean koncertu Melt festivālā. Laikam vēl esmu sabliezusies. Pēdējās trīs dienas nosēdēju mājās slima. Es jūtu, kā manām šūnām cauri izvibrē basa bīts.

Es esmu bēdīga. Jocīgākais ir tas, ka mēs nekad, nekad, neko nepiedzīvosim tieši to un tieši tā, kā cits. Piemēram, es klausos vienu dziesmu, un man izšaujas cauri pēdējie trīs gadi, kopš esmu to klausījusies. Es nezinu, kāda šobrīd ir nozīme tam, ka jūtos vientuļi. It kā jau telefons te pat blakus ir. Jāpaskatās. Jā, es apskatījos, netaisos nevienam zvanīt.