Man ir grūti respektēt sekojošus cilvēkus:

1. Cilvēkus, kuri neklausās mūziku apzināti, bet tikai radio hitus (ne skonto), piem nesen biju pie higiēnistes viņas privātajā kabinetā, viņa bija ļoti jauka un zinoša, bet fonā skanēja absolūts ārprāts. Un viņa to visu dienu droši vien, vienus un tos pašus "hitus" 15 reizes dienā. Ar taksistiem tas pats. Tur tomēr ir jābūt zināmam level of retardation. Ir tik daudz mūzikas, visneiedomājamākais spektrs, ko klausīties, bet tie cilvēki, izskatās, ir truli.

2. otro aizmirsu, vēlāk ierakstīšu// cilvēki, kuri visu liek plastmasas maisiņos. The other day redzēju kādu "ārzemnieku" (parasti liekas, ka viņi tieši ir normālāki) liekam paprāvu banānu saišķi plastmasas maisiņā. Banāniem. jau. ir. dabīgais. iepakojums.

3. Cilvēki, kuri kliedz uz saviem bērniem nelabā balsī publiski. Un mājās. Cilvēki, kuri kliedz nelabā balsī vispār, ever, uz jebkuru citu cilvēku. Neredzu tam īsti nekādu attaisnojumu, izņemot ļoti bīstamās situācijās vai augsta stresa apstākļos. Bet ne kā normu.

4. Te laikam kind of pievienojas arī cilvēki, kuri kaut ko sola, un to neizdara. Šis ir sāpīgākais punkts, jo es arī mēdzu būt tāds cilvēks, mans terapeits tāds ir, un arī daži draugi. Es cenšos to mainīt, t. i., nesolīt :D Citādāk ir tā, ka man piem terapeits sola, un es skatos viņam acīs un zinu jau tajā mirklī, ka viņš to neizdarīs (neatsūtīs man grāmatas).

To be continued