Dzimtā un nedzimtā valoda
Man pavisam nesen sanāca saruna ar, tā sacīt, vidējās paaudzes pārstāvi par valodas lietām, proti, runājām (vairāk gan viņš) par grāmatu tulkojumiem uz latviešu valodu.

"Bet, piemēram, Bulgakovu labāk ir lasīt krievu valodā," viņš saka, "Tā ir oga."
"Protams," es viņam piekritu, "Tā ir oriģinālvaloda, tāpēc arī tajā attiecīgais darbs ir labāks."
"Nē," viņš iebilda, "Krievu valoda vispār ir daudz plašāka un skanīgāka, nekā latviešu."

Šajā vietā gan es viņam sāku oponēt, jo nepavisam negribējās piekrist iepriekš minētajam apgalvojumam.

"Tādā gadījumā," viņš arī nebija nekāds siekalzaķis, kas tik viegli piekāpsies, "Kā tu latviski pateiktu (seko vārds krievu valodā, kuru neatceros)?"
"Bet ko tas vispār nozīmē," es viņam prasīju, jo šādu vārdu dzirdēju pirmo reizi mūžā.
"Ē... ō... (seko vārda tulkojums, kuru arī vairs neatceros)."
"Tā tad arī pateiktu," es atcērtu, un tēma, līdz ar to, ir nobeigta.

Jautājums ir sekojošs - kāpēc latviešu vidū ir cilvēki, kas noniecina savas dzimtās valodas iespējas? Tas, ka cilvēkam ir trūcīgs vārdu krājums, nenozīmē, ka mūsu valodā šo vai to nevar pateikt. Protams, katrai valodai pastāv sakāmie, kurus pārtulkojot tie zaudētu jēgu un arī dvēseli, taču arī latviešu valoda ir bagāta valoda.

Nevajag tikai to piemēslot ar jauniem aizguvumiem no citām valodām, ja mums pašiem jau ir vārds, kas apzīmē vienu vai otru lietu vai darbību!