Palīdziet man, slimam...
Sēžu kādā Antonijas ielas barotavā un ieturu pusdienas. Neko dižu, bet tikai tik daudz, lai varētu aizmānīt vēderā radušos izsalkuma sajūtu.

Barotavā ienāk kāds ne pārāk labi ģērbies jauneklis (ap gadiem piecpadsmit) un nostājas tieši man pretī... Es turpinu stumt vaigos savu vistas karbonādi un izliekos, ka neredzu. Bet viņš stāv... Uzmetu īsu skatienu kartona gabalam, uz kura ar pildspalvu divās valodās uzšņāpts "Palīdziet man, slimam...", tālāk nelasu.

Nepatīk man, ja kāds iztraucē pusdienošanas brīdī... sevišķi, ja tas ir cilvēks, kurš varbūt nav pusdienojis dienas divas...

Ko man vajadzēja darīt? Atpirkties? Varbūt... kā vecāki atpērkas no saviem bērniem, lai nevajadzētu risināt viņu problēmas. Cik es viņam varētu iedot, divdesmit santīmus? Piedodiet, no tā viņš bagātāks nekļūs... vai es no tā kļūšu nabagāks? Bet visus nelaimē nonākušos es no purva neizvilkšu, tik daudz naudas man nav... citreiz man vispār nav naudas, bet es neubagoju - priekš tā es esmu par lepnu.

Bet ir cilvēki, kuri lepnumu ir zaudējuši, tā īsti nemaz neiegūstot... Nav naudas nav lepnuma? Mana vecvecmamma reiz sacīja: "Nabadzībā nevajag lepnību zaudēt!", bet paēdušais jau neēdušo nesaprot.

Lūdzējs jau sen ir izraidīts no barotavas telpām... Es izeju ārā un man garām pa Antonijas ielu aiztraucas jauns un spīdīgs "Lexus" apvidus automobilis.