Kā Eižens Tūļa uz kara komisariātu gāja
[diezgan paputējis stāsts, bet tomēr - pirmo kritiku visai veiksmīgi savulaik izturēja]

Sabiedriskais transports ir cilvēku dzīves pamatu pamats. Ja kādu dienu, kaut tikai uz vienu, pazustu sabiedriskais transports, pasaulē iestātos vispārēja panika un haoss. Mūsu dzīves sabruktu kā neveiksmīgi uzcelts kāršu namiņš. Kaut arī jums ir sava personīgā automašīna, jūsu dzīve radikāli mainītos, jo ielas strauji pildītos ar vieglajām automašīnām un steidzīgiem, satrauktiem cilvēkiem, kas nevarēs saprast kā ar kājām dienas laikā nostaigāt 100 kilometrus un piedevām astoņas stundas godprātīgi nostrādāt sabiedrībai derīgā darbā. Bez sabiedriskā transporta pilsētas zaudētu savu dvēseli, savu es, tāpēc cieniet autobusus, tramvajus un trolejbusus kaut arī viņu izpūstie melno dūmu mākoņi nebūt nav jūsu degunam patīkami.

No autobusa, kurš pilsētas sadzīvē bija tik pierasts un pašsaprotams kā neskaitāmie ubagi uz ielu stūriem izkāpa gluži jauns un stalts vīrišķā dzimuma pārstāvis, kuram nezinātājs dotu gadus astoņpadsmit, savukārt zinātājs nedotu neko, tikai piekrītoši pavicinātu galvu.

Jaunais cilvēks, kuram vecāki bija nosaukuši par Eiženu, nemaz nejūsmoja par sabiedriskā transporta dāvātajām iespējām, bet gan vēlējās, lai tas nozustu no zemes virsas kā dinozauri to savulaik bija itin veiksmīgi izdarījuši. Tieši šodien, kad galva sāpēja diktāk kā parasti tā sāp otrajā rītā, viņš autobusā nebija dabūjis apsēsties, turklāt kāda korpulenta kundzīte viņam bija aizrādījusi, ka jaunais cilvēks autobusa ejā aizņemot pārāk daudz vietas, it kā viņš būtu vainīgs pie tā, ka daba viņai bija devusi lielākas dāvanas nekā autobuss to pieļāva.

Eižens Tūļa, apcerēdams šorīt autobusā pieredzēto, lēnā gaitā devās uz kara komisariātu, kuru viņš ne acu galā nevarēja ciest, kaut arī nebija tur bijis ne reizes. Pavēsti viņam bija atnesusi kāda piedzērusies pastniece, kura mūsu jauno paziņu nosauca par Eiženu Kurpnieku, kaut gan viņa uzvārds bija maķenīt citādāks. Ko lai dara, ka pastniece ir galīgā lopā un burti un cipari saskrien kopā tik cieši, ka nevar saprast kas tur ir uzrakstīts, galvenais ir, lai viņa godprātīgi pildītu savu pienākumu, ko viņa no visas sirds arī centās darīt. Tas nekas, ka kādam tika iemestas divas Dienas, kaut arī pasūtīta bija tikai viena; ka kāds tika pie iemīļotā žurnāla, kuru neabonē, bet gan pērk avīžu kioskā. Par spīti visiem misēkļiem, pastniecei, kura bieži mīlēja iedzert, taču visādi citādi bija jauks cilvēks, jo ar gardo dziru reizēm pacienāja arī kaimiņus, bija labi padarīta darba sajūta, un, kad pēdējā avīze bija iemesta pastkastītē, nespēks viņu pieveica un jaukā tante ar koši lillā degunu atkrita turpat piesaulītē par spilvenu izvēloties savu uzticamo pastnieka somu.

Kad Eižens Tūļa iegāja kara komisariāta jeb VMPD Žurkuciema Militārā dienesta nodaļas (tā skan maķenīt greznāk) ēkā, pulkstenis rādīja tieši deviņi rītā. Kara komisariāta mītnes vieta remontu, liekas, nebija redzējusi gadus divdesmit. Sienas bija nokrāsotas pēc visiem padomju celtniecības priekšrakstiem: zaļa krāsa sienas apakšdaļā un krīts – augšdaļā, krāsa jātaupa. Pie sienas stāvēja milzīgs, nenosakāmas krāsas skapis, uz kura, baltiem burtiem, bija uzrakstīts

UGUNSDZĒSĒJU IZSAUKŠANAS TELEFONS

Eižena acis visvairāk piesaistīja tieši šis skapis, jo viņa intuīcija teica, ka tur kaut kas slēpjas. Tik lieli telefoni, pat pirms gadiem trīsdesmit, sastopami nebija. Lai arī intuīcija viņu allaž pievīla, šoreiz aizdomām bija pamats.
Viņš vēl ilgi būtu domājis par dīvaino skapi, ja kāds cits potenciālais jauniesaucamais nebūtu aizķēries aiz apkopējas spaiņa. Tā kā ūdens jau no sākta gala par mājvietu pazemīgi izvēlas pašu zemāko vietu, tas plūda uz visām pusēm, iedzenot apkopēju absolūtā panikā. Viņa skaļi vaimanādama sāka satraukti skraidelēt pa koridoru kā Latvijas brūnā pirmo reizi pēc garās ziemas iznākusi svaigā gaisā. Vecenes uzticamākais draugs un palīgs birste uztraukumā bija nomests uz grīdas, un tagad atradās peļķes pašā vidū, savukārt puiši, pēc skaita septiņi, sēdēja krēslos un, kājas, lai nesamirkst, augstāk pacēluši, no sirds uzjautrinājās. Par spīti neizturamajām galvassāpēm, citiem līdzi smējās arī Eižens, ko tūdaļ nožēloja, jo galva sāka sāpēt negantāk (tieši šajā brīdī viņš apsvēra iespēju kļūt par atturībnieku). Tikai tad, kad ūdens jau bija aptvēris teju pusi koridora, vecene attapās aiziet pēc lupatas, ar ko likvidēt katastrofas sekas.

Pieņemšana sākās desmit minūtes pēc noteiktā laika. Viss notika rindas kārtībā, kas noteica, ka mūsu paziņa no krēsla piecelsies pats pēdējais. Kā vēlāk izrādījās, Eižens tika pieņemts tieši pulksten desmitos no rīta kaut arī viņa pavēstē bija teikts, ka jāierodas 9.00.

Viņš iegāja nelielā, piesmakušā telpā, kas jau labu laiku nebija vēdināta. Uz sienām bija izlīmēti plakāti, kuros bija attēloti vīrieši ar fantastiski netīrām sejām un ieročiem rokās. Tā kā uz visiem plakātiem bija uzraksts “Tēvijas sargs”, viņš itin pareizi izsecināja, ka tie ir domāti puišu patriotisma un armijas prestiža celšanai. Efekts, godīgi sakot, bija pārvērties par defektu. Kuram normālam cilvēkam gribētos augām dienām skraidīt pa mežu ar noķēzītu seju un automātu rokās, kliedzot: “Tra-ta-ta, ti ubit!” Bērnišķīgi stulbi, goda vārds!

Pie galda sēdēja gadus sešdesmit veca, līdz nejēdzībai kārna sieviete. Viņa bija sataisījusi tik nopietnu seju, ka pat pieredzējušākā aktiera seja aiz skaudības pieņemtu tik melnu krāsu, ka tumsā tam varētu redzēt vien zobus un acu baltumus.

“Pasi!” viņa, nepaskatoties uz ienācēju, norūca un izstiepa savus kaulainos pirkstus, lai saņemtu prasīto, taču tā jau gulēja galda, “Pasi!” viņa vēlreiz noburkšķēja.

“Re kur ir!”

Kārnā vecene kaut ko nomurmināja zem deguna, paņēma pasi un rūpīgi savilka uz papīra lapas ciparu rindiņas, kas atbilda Eižena Tūļas personas kodam un pases numuram. Tad viņa Eiženam iedeva padzeltējušu papīru kaudzīti un lika iet pie ārsta.

Ārsta kabinets bija savas piecas reizes lielāks par iepriekšējo, no kura kvadratūras tika izmantota pavisam niecīga daļa. Pati ārste bija pilnīgs pretstats tai vecenei, kas to vien mācēja kā norūkt pasi un glītā rindiņā sarakstīt cipariņus. Daktere Antonija Sviestabeka bija tik resna, ka taisni vai bija jābrīnās, kā viņa spēj kustēties. Par to, ka viņa kādreiz to bija darījusi, liecināja ieģipsētā roka, jo, kā mums labi zināms, neizdarot nekādas kustības, salauzt roku varētu būt visai problemātiski.

Eižens, neprasījis atļauju un arīdzan negaidījis uzaicinājumu, apsēdās uz krēsla, kas bīstami sagrīļojās, tādejādi izpauzdams savu neapmierinātību par kārtējo pensijas vecuma paaugstināšanu.

“Eižens Tūļa?”
“Jā.”
“Mācaties?”
“Jā, Žurkuciema 36.vidusskolā.”
“Par ko sūdzaties?”

Telpā iestājās kapa klusums, jo daktere Sviestabeka pacietīgi gaidīja, kad Eižens sāks runāt, savukārt viņš gaidīja, kad daktere pateiks, ko tieši viņa grib uzzināt.

“Nu sūdzaties par kaut ko?” viņa kļuva dusmīga.
“Par ko?”
“Tieši to es gribēju uzzināt no jums!”
“Es nezinu.”
“Kā nezināt? Kāpēc tad jūs te vispār esat atnācis, ja reiz nezināt?”
“Pavēsti atsūtīja, ne jau aiz neko nedarīšanas.”

Vecene uz brīdi apklusa, it kā atcerēdamies, ka viņa strādā nevis poliklīnikā, bet gan tā saucamajā kara komisariātā un šo divu iestāžu darbības principi ir krasi atšķirīgi.

“Ar ādu jums ir problēmas?”
“Šorīt pirkstu sagriezu.”
“Ko?”
“Pirkstu sagriezu,” Eižens pacēla balsi.
“Kāpēc jūs kliedzat?” ne pa jokam izbrīnījās Antonija Sviestabeka.
“Bet, kad jūs nedzirdat!” nu bija Eižena kārta brīnīties.
“Vai jūs esat pie pilna prāta?”
“Jā.”
“Ko jā? Esat vai neesat?”
“Laikam esmu... Es nezinu.”
“Kā jūs varat to nezināt.”
“Muļķis jau nezina, ka viņš ir muļķis.”
“Ak, Dievs augstais!” viņa noelsās, “Ādas slimības jums ir?”
“Blaugznas.”
“Tas neskaitās.”
“Kā to saprast, neskaitās?”
“Neskaitās un viss... Ar seksuāli transmisīvajām slimībām slimojat?”
“Laikam nē.”
“Kā to saprast?”
“Neesmu pārbaudīts.”

Sarunas detalizētu izklāstu neturpināšu, jo publikas iemidzināšana nav gluži mans mērķis, kaut arī klāt ir vakara, un vakara pasaciņa, kā jau mums visiem labi zināms, ir neaizstājams palīgs pilnīgākai iegrimšanai dūnu spilvenos, taču jautājumi un atbildes tādā garā turpinājās vēl minūtes piecas. Medicīnisko komisiju interesēja viss, arī tas, vai jaunajam cilvēkam mēdz sāpēt galva, uz ko Eižens atbildēja apstiprinoši, jo galva tobrīd viņam sāpēja dikti, jo dikti; vai viņš ir domājis par pašnāvību, uz ko Tūļas jaunskungs arī atbildēja apstiprinoši, pie sevis nodomājot, ka ir domājis arī par aizkapa dzīvi, kaut arī ne reizes nav mēģinājis tur nokļūt.

Tad daktere Sviestabeka ar veselo roku pārmeta krustu, ierakstīja mūsu jaunā drauga papīros diagnozi un atlaida viņu pie kārnās sievietes, kura atdeva viņam visus dokumentus un pateica, ka viņš šeit varot nerādīties.

Ejot ārā no ēkas, kurā risinājās iepriekš aprakstītie notikumi, Eižens Tūļa uzskrēja virsū, vai pareizāk būtu teikt, viņam virsū uzskrēja, kāds ļoti steidzīgs vīrietis, kas pēc izturēšanās mazliet atgādināja viņa fizikas skolotāju, kurš reiz, demonstrēdams savu māku apieties ar kailiem elektrības vadiem bija smagi atrāvies. Kopš tās reizes viņš cara laika uzskates līdzekļus neizmantoja pats, bet ļāva ar tiem paspēlēties saviem audzēkņiem, kas par doto iespēju bija stāvā sajūsmā.

Redzētais vīrs uz vidusskolnieku atstāja tik lielu iespaidu, ka viņš vēlāk noskaidroja viņa personību. Kā izrādījās, tas bija vietējais šaušanas instruktors, par ko Eižens krietni nobrīnījās, jo nedomāja, ka šis cilvēks spētu trāpīt pat zilonim, kas sēdētu galda otrā pusē. Par to liecināja trīcošās rokas un pudeļu dibeniem līdzīgie briļļu stikli.

“Bet,” atcerējās Eižens, “Neskati vīru no cepures! Ļoti iespējams, arī armijas virtuve ir tāds pat pārbaudījums kā tie, kurus virsnieki kareivjiem uzdod veikt poligonā,” nosprieda jaunais cilvēks un devās mājup, jo skolā bija paredzēts ķīmijas kontroldarbs, kam viņš nebija gatavojies.