Plakankaķis

...un es pat nezinu, kur sākt. Ar tagadējo sajēgšanu vismaz reizes četras būtu gājusi uz policiju; un pāris gadījumos, kad nedarīju neko tagad tā sirsnīgi krāmētu, kamēr krīt. Sajūta bija drausmīga. Iemācīties ar to visu sadzīvot nav viegli, jo vienmēr kaut kādā idiotiskā kārtā es esmu bijusi vainīgā - pārāk atklāts tērps, lakoti nagi, dikti smaidīga, par daudz izdzerts, vai esmu atļāvusi labam paziņam palikt (uz dīvāna, starp citu). 

 

Uzjundīja šitas #metoo atmiņas un pāridarījumus. Un nē, es nebiju vainīga! Nē, es neprovocēju! Nē, es tik vien kā biju normāls cilvēks! un es pati neuzprasījos! Es nevienam pati virsū nelīdu! Un jā, man bija pretīgi un es jutos pazemota! Arī atcerēties ir pretīgi! 

Viens no viņiem ir bijis potenciāls darba devējs, no kā man izdevās aizmukt. Pārējie ir cilvēki ko es zināju, kas bija mani draugi, ar vienu no viņiem tas bija pirmais randiņš. Viens bija tētim labs draugs. 

Es nerunāju par brutālu izvarošanu ar sasistu seju, bet tiem dažiem kas piespieda pie seksa noteikti bija forši dragāt pa sauso īsi pēc es teicu nē! 

pis dirst, draņķis tāds!