Nu, ok, laikam jau kaut kāda ārstu ētika paredz, ka katrs pacients ir kā mans "baigi svarīgais klients".
Man ar ārstiem nav lielas pieredzes, jo ne ar ko hronisku neslimoju, vispār sāku regulārāk apmeklēt ārstus tikai jaunās māmiņas statusā. Nu, un jaunās māmiņas drusku ir kā antivakseri tādā ziņā, ka ļoti aktīvi meklē informāciju internetā un apšauba ārstu viedokli. Tad jutu, ka bērna pirmspensijas Rīgas ģimenes ārstei tas konkrēti besīja, ka nedodu bērnam antibiotikas pie katras temperatūras un vispār viņu diez ko neklausu piebarošanas jautājumos.
Ārsti ir dažādi un droši vien tas ir arī kaut kāds paaudžu maiņas jautājums. Bet es nezinu, kā izskatītos mana konsultācija pie pediatra, ja es, piemēram, būtu, balstoties uz internetā atrasto, izlēmusi bērnu nevakcinēt.
Kad domāju par mājdzemdībām, manas ginekoloģes attieksme, piemēram, bija ļoti noraidoša, tāpēc es nolēmu nedzemdēt mājās, jo drošāk jutos stacionārā, un to pilnīgi noteikti ietekmēja ārstes viedoklis, kas īstenībā bija vairāk personiskais viedoklis nekā balstīts manā veselības stāvoklī vai pētījumos. Jo man bija ideāla grūtniecība un pētījumi kopumā rāda, ka mājdzemdības ir drošas, bet manai ārstei vienkārši nepatīk LV mājdzemdību vecmātes, viņa tās uzskata par šarlatānēm, kas kāš naudu uz sieviešu baiļu rēķina.
Es ar to gribu teikt, ka arī ārsts ne vienmēr ir neitrāls konsultants, bet var diezgan ietekmēt pacienta lēmumus, jo pie ārstiem jau nevēršas brīžos, kad tos lēmumus pieņemt ir viegli. Parasti tās ir tomēr tādas viegli vai smagi eksistenciālas situācijas, kurās jāpieņem lēmumi par savu veselību.