Piespiedu vakcinācija mazpilsētas gaumē
Kādu laiku atpakaļ ierēcu par kaut kur twitterī vai tepat sagramstītu frāzi, ka vakcinācija būs vasaras lielais piedzīvojums.

Tomēr tā ka sastresojusies kļūstu dīvaini komunikabla, tad man vakcinācija tiešām mazliet atgādināja piedzīvojumu.

Vispirms - nonākusi pie vakcinācijas centra, sapratu, ka man nav maskas. Kad gan vēl aizmirst masku, ja ne ejot vakcinēties? Masku man uzdāvināja maskots vīrietis armijas uniformā, piedevām piebilstot kaut ko ļoti šķelmīgu, ko tagad neatceros. Laikam tiešām biju stresā.

Rindā uzreiz atradu kontaktu ar vairākām pļāpīgām dāmām. Aprunājāmies par to, ar kuru vakcīnu labāk (varēja izvēlēties), kāpēc vispār to daram utml. Tāds īsts small talk kā poliklīnikas rindā. Palika iespaids, ka šobrīd iet vakcinēties tie, kam tas ir priekšnoteikums, lai strādātu. Tie, kas bija gatavi stāvēt 6h rindā, lai tikai pirmie "pasargātu sevi un citus" no briesmīgā vīrusa, tie jau līksmo ar saviem sertifikātiem zobos.
Ļoti mīlīga tante, uzrunājot mani uz tu un gandrīz vai tādā "mīļo meitiņ" garā izstāstīja, ka pēc vakcīnas jādzer daudz ūdens un jāsargā potes vieta no saules.

Ieeju potēšanas nožogojumā, un tieši tajā brīdī sākas piedzīvojums - tieši pirms manis potētā pēc izskata nepilngadīgā meitene ir noģībusi, viņas mamma (tā es tobrīd domāju) sauc palīgā, un māsiņa noliek manu šprici un dodas viņas glābt.
Palieku sēžām, klausos, kā "mīļo meitiņ" medmāsa stāsta nākamajai dāmai ar masku zem deguna, ka tas nekas, ka tā maska ir tur. Pabeigusi instruēt antivakseru dāmu, pievēršas man, atrod man nolikto šprici, pastāsta, kā viņiem katru dienu uz vakcinācijas pierakstu neatnāk ap 30 cilvēku, kas pierakstījušies. Iepotē, tikmēr jau atnākusi noģībušo meiteni izglābusī māsiņa, es jautāju, vai tā bija alerģiska reakcija, viņa atbild, ka nē, vienkārši meitene nobijusies un sastresojusies.

Mani aizsūta atsēdēt tās obligātās 10 pēcpotes minūtes, aiz gara laika klausos, kā šķelmīgie maskotie armijnieki aiz aizkariņa pļāpā ar noģībušo meiteni un viņas pavadoni, stāsta, kur ir vietējā Maxima, ka vajag paēst, lai neģībtu utt. Promejot pievienojos viņu sarunai un piedāvājos dāmas aizvest uz vietējo ēdnīcu paēst normāli, nevis maximas salātus. Šķelmīgie armijnieki uzcienā mūs visas ar ūdeni no automāta, noņemam maskas, lai padzertos, novēlam viens otram priecīgus Jāņus.

Tā nu mazliet iepazīstamies ar noģībušo meiteni un viņas pavadoni, izrādās, ka vecākā dāma ir jaunākās vīramāte, un noģībusī ir jauna, bet ne nepilngadīga, braukušas no tālienes, no rīta vēl vedušas kastrēt pundurtrusīti (šī detaļa vispār kā no absurda kino), paēdam, vēl sabildēju viņas pie puķupodiem par piemiņu no šīs dienas, šķiramies gandrīz kā senas draudzenes.

Jūs tur Rīgā droši vien neko no šī nepiedzīvojat, jums lielie vakcinācijas centri ar armijniekiem droši vien ir kā no seriāla Kalpones stāsts. Ļoti ceru, ka kāds novakcinēsies gadatirgū un varēs padalīties ar līdzīgu pieredzi manējai. Tā būtu labāka antivax kampaņa nekā vakcinēto/mevakcinēto sarīdīšana, kas laikam ir valdībās šībrīža oficiālā politika.