Man laikam līdz šim bija veicies ar izrādēm, kur publika ceļas kājās (vienbrīd gandrīz likās, ka tas kaut kāds pēcpandēmijas fenomens). Pēc covid ierobežojumiem esmu redzējusi veselas 2 Valmieras teātra izrādes (vienu gan Dailē) – Kalendāru un Mēs, sekss, roks un PSRS, kas abas ir brīnišķīgas, tāpēc gāju bez bažu...
Šai jau arī es pilnīgi varu TEORĒTISKI iztēloties, kāpēc režisorei ir licies, ka dotais materiāls ir atbilstošs mūsdienām(nu, tur atriebība, kas vairo ļaunumu, pārestība pret mazo cilvēku, kas uzsāk ļaunuma ķēdi utt.), bet tās sižeta līnijas ar ārlaulības dēlu, kurš atgriežas, lai savaldzinātu māti un meitu, mātes un meitas sacensība un vēl tā indēšana un dzimtas gods pāri visam tik ļoti atsit santabarbaru, ka visas tās ciešanas kļūst pilnīgi unrelatable.