Tad, visticamāk, būs ārkārtas Saeimas vēlēšanas, jo arī šī valdība tika izveidota ar lielām mokām. Turklāt kurš rausies būt par valdības vadītāju tagad - pašā trakākajā krīzē? Lasīju žurnālā Ir - laikam Rīdzenes arunās - ka tad, kad bija iepriekšējā krīze un bija doma, ka premjers varētu būt Lembergs, viņš atbildēja kaut ko no sērijas - kam man tagad to - visu to putru strēbt un nepopulārus lēmumus pieņemt. Manuprāt, pie šī brīža situācijas sava daļa atbildības ir jāuzņemas arī iepriekšējiem Ministru prezidentiem - it īpaši tiem, kuru valdīšanas laikā nebija šādas krīzes - kā tagad Covid krīze, kas tikusi Kariņam vai 2009.gada krīze, kas tika Dombrovskim. Bet kā tad ar Māra Kučinska, Laimdotas Straujumas, Ivara Godmaņa, Aigara Kalvīša, Induļa Emša, Einara Repšes, Andra Bērziņa, Andra Šķēles, Viļa Krištopana, Guntara Krasta, Māra Gaiļa un Valda Birkava atbildību? Un veselības ministru vien bija vesela plejāde, turklāt tie ļoti bieži maījās - nostrādājot ļoti īsu laiku. Ne jau vienā dienā radās visa šī sistēma. No veselības ministriem man vissakarīgākā likās Čakša.Viņa beidzot ieviesa kaut kādā veidā to E-veselību vismaz tik daudz, ka vismaz pēc receptes nav pie ārsta jāiet (un lai nebūtu jāmaksā Eiropai baigās naudas kā sods par neieviesto sistēmu) un zaļo koridoru onkoloģijas pacientiem. Viena pagale nekad nedeg un pie sistēmas problēmām nekad nav vainīgs tikai viens cilvēks.