Pilnīgi nejauši šodien nostalkoju brookings - tā iet, ja apmeklē aizdomīgas lapas un palasa (savā ziņā smagi) pornogrāfiskus materiālus. Āmuri vēsturiski gan nav mani favorīti, bet "That's what I do, I win" ir vēsturiski patīkams personāžs un liekas kaut kas nedaudz no pirms hiperkomercializācijas laikmeta.

Šajā pašā kontekstā šogad noskatījos olimpiskās spēles praktiski tik, cik tas vispār bija fiziski iespējams (iepriekšējā tāda reize man bija 1992. gadā) un fonā paskatījos arī Latvijas sieviešu futbolu, kā rezultātā man radās ideja kā šeit un citās līdzīga līmeņa valstīs uzlabot to - atļaut kā vārtsargam spēlēt vīriešiem, jo pat es ar saviem gandrīz piecdesmit, tuvredzību, sēdoša suņa augumu un lieko svaru būtu normāls vidēja līmeņa špīlers uz esošo vārtsaržu fona.