Vispār jau visa sāls slēpjas iekš "distinction between child marriages and paedophilia".

Par spriedumu runājot - no vienas puses tajā uzsvērts, ka reliģisko jūtu aizskaršana pati par sevi nenozīmē, ka ir pamats kādu saukt pie atbildības. Vienlaikus tas turpina kopējo pēdējā laika tendenci arvien mazāk auklēties ar cilvēkiem, kuri vārda brīvību izmanto acīmredzami ļaunprātīgi (un vispār - tādus, kas savas tiesības izmanto ļaunprātīgi tiesas visos laikos ir centušās likuma ietvaros čakarēt un pret šādiem cilvēkiem ir arī iestrādātas normas n-tajos likumos). Konkrētajā gadījumā kā izšķirošs norādīts apstāklis, ka persona faktiski nodarbojās ar propagandu, ar mērķi nodirst konkrēto reliģiju.

Šajā kontekstā grūti saskatīt loģiku apgalvojumā par apvainošanas kultūras aizstāvēšanu.