svētdienas piezīmes

500+km aiz muguras. Vairākas reizes izsust kā saunā un izžūt un atkal. Opekalna kapusvētki aizvadīti godam. Vecais kalums bija septiņi no astoņiem. Ar katru gadu gan palielinās iespēja, ka priekš 100% apmeklētības vajadzēs mazāku skaitu. Izcēlās mācītājs, kurš izdomājis, ka ārā būšot pārāk karsts - ēnā, zem kokiem, un tāpēc pirmo reizi pēdējos 50+ gados vai pat vispār kapusvētku runāšana bija baznīcā un ārpusē izlikti pāris skaļruņi. Vecais kalums šādu izpildīšanu novērtēja ar epitetiem sūkājošais mīkstmiesis un tamlīdzīgi (ok, vispār jau epiteti bija citi, bet idejiski tieši šādi). Tiesa, bija arī viens labs blakusefekts, jo pie šādas attieksmes un tā netika nekas tur vairāk gaidīts, bet jau savlaicīgi devāmies pie mašīnām savā iezīmētajā vietā un jau ap pusvieniem, kad daļa vēl tikai devās kapu virzienā, viena atsevišķi ņemta kompānija jau bija uzklājusi galdu, salējusi glāzes un viss notika.

Bija dažādi stāsti un jaunumi un savs dziednieks, indēšana un cilvēki, kuri manā vecumā vēl nevienu dienu nav strādājuši. Tā nu man kapusvētkus tāpēc vien ir vērts apmeklēt, lai paceltu pašapziņu, lai saprastu, ka vismaz uz citu fona esmu tīri neko. Jā, protams, arī pārdomas par to vai skumt vai priecāties, ka neesmu 20-25 gadus jaunāks un vai skumt vai priecāties par to, ka es domāju par to.

Bija labi. Rekomendēju.