sestdiena

Īsā versija

Futbols bija slikti.
Plovs bija labi.

Garā versija

Tā kā visu nedēļas nogali pavadīt kopā ar CiV:G&K vai kaut ko tamlīdzīgu nebūtu košers, tad tika plānotas kaut kur izbraukšanas aktivitātes un kā ierosinājums bija "Mītava open" Engurē. Es puslīdz konceptuāli tam piekritu, bet sestdien pieceļoties sapratu, ka Engure=sasodīti tālu un nepavisam pa ceļam uz Vakarbuļļiem. Tāpēc ņēmu palīgā internetus, vēru vaļā http://www.lff.lv un skatījos, ko vēl piedāvā sporta veids nr.1. Diemžēl virslīga, pirmā līga un pat Rīgas čempionāts, ja arī kaut ko piedāvāja, tad tikai spēcīgi vakarpusē, bet man gribējās pa dienu ar orientējošo sākuma laiku 14os vai 15os un tad nu nekas cits beigās neatlika kā ar drebošu roku vērt vaļā saiti uz sadaļu "Sieviešu čemp." (šeit vietā ir liriska atkāpe par to, ka es varētu klātienē skatīties futbolu arī tad, ja tā būtu ceturtā līga, Latvijā, sievietēm, vecuma grupā līdz 14 gadiem). Man jau likās, ka viss nu būs kārtībā, jo kā gan lai tas tā nebūtu, ja vienas komandas nosaukums ir VPT jeb Viesīte/Pļaviņas/Tukums?! Līdz ar to es uzvelku savu lepno "Berwick Rangers" kreklu un drusku pirms 14iem esam pie NSB "Arkādija", lai iegrimtu ar visām četrām Lielā sporta pasaulē. Diemžēl ar to viss arī beidzās, jo izskatījās, ka VPT komanda nav ieradusies un mājinieces - Rīgas futbola skola līdz ar to aizvadīja treniņu. Tāpat tika kostatēts, ka arī sieviešu futbols (vismaz konkrētajā iestādījuma) ir krievu sporta veids (šoreiz pārmaiņas pēc nesekos liriskā atkāpe par manu bērnības traumu šajā jautājumā). Šīs neorganizētības rezultātā Latvijas sieviešu čempionāts ļoti iespējams palaida garām vienīgo iespēju tikt pie skatītāja, kas nav brālis/tēvs/draugs vai cita pietuvināta persona un iesvieda vēl vienu akmeni lauciņā - futbols ir uz Salas.

Plovs nav ēdiens. Plovs ir dzīvesveids. Pēc 15iem ieveļamies pie mako, kur priekšā arī brālis Relikts. MaKo jau krietni pastrādājis - gaļa sadalīta gabalos, izejvielas saliktas kaudzītēs, ugunskura vieta ar trijkāji un pakārtu katlu saformēta, līdz ar to šovs var sākties. Sākumā katlā tiek ielieta eļļa un tiek mēģināts zem tā dabūt uguni. Ne ar pirmo reizi, bet beigu beigās tas izdodas. Kad eļļa uzkarsusi tur tiek samesti jēra tauki, kuri pēc kāda laika pārvēršas kraukšķīšos un tiek izzvejoti no katla un turpmākā pasākuma gaitā fonā patērēti iekšķīgi. Nākošā tūrē ir kauliņi, kuri atstāj tur savu labumu un pēc izņemšanas tiek apskrumšķināti un pēc tam izbaroti Čiepai. Tad divas porcijas gaļas. Viss iet uz labo pusi. Dzīve ir izdevusies. Gaļa ir izņemta un vieta ir sīpoliem. Pēc tam seko burkāni. Mainīgām sekmēm uguns tiek uzturēta. Tiek patērēti dažādi spirdzinoši dzērieni. Brālis Relikts parāda, cik viņam ir garš (loks). Sarunas par būtisko. Viss notiek. Tad katlā tiek salikta arī gaļa, uzliets ūdens, sabērtas garšvielas, sabērti rīsi, vāks virsū un sautēties. Pēc drusku vairāk kā pusstundas noņemt nost un taukainiem vaigiem kleksēt iekšā. Ideālas pusdienas/vakariņas. Iespējams, lai būtu vēl ideālākas, varēja atturēties no eļļas sākumā, vairāk garšvielas un vēl kāda spiecas minūtes pasautēt, lai rīsi mīkstāki, bet nu šie kucēni nebija jāslīcina, nepavisam nebija jāslīcina. Kopā gatavošana manā klātbūtnē bija nedaudz virs trīs stundām un negalvoju, ka secība bija tieši tāda, ka nekas nav izlaists, jo tas ir tikai tas, ko es atceros. Īpašo pateicību saņem ne tikai MaKo-san, bet arī putnelis, kura ideāli sagrieza sīpolus un burkānus.

Pēc tam vēl neliela pastaiga gar jūru līdz Rītabuļļiem un atpakaļ un atliek tikai secināt, ka par spīti vienam otram nepatīkamam gadījumam - diena tomēr ir izdevusies.