Pēc smagā "Pacieties" apmeklējuma monēta uzkrita tā, kā uzkrita un ceļš veda uz "Neiburgu". Radās iespaids, ka divos gados kopš mana iepriekšējā apmeklējuma vieta palikusi smalkāka, pamazām tuvojoties robežai, kur es sāku justies neomulīgi. Vārds "smalkāka" attiecas arī uz ēdieniem - porcijas likās nedaudz sarāvušās (es ne tuvu neesmu
vikings, kuram vai nu nāktos palikt bez biksēm, vai ēst uz īpašnieces rēķina vai ļauties adoptēties no Kokaļa kunga puses, lai kārtīgi paēstu, tomēr, ja pēc zupas, otrā un deserta pietrūkst vēl vismaz vienu salātu, tad šis nav īstais iestādījums vienkāršiem ļaužiem) un nedaudz dārgākas (kas, protams, lai arī ir pietiekoši loģiski, bet tāpat, protams, nesajūsmina). Apkalpošana gan bija būtiski labāka, grūti vārdiski tā noformulēt, bet kopiespaids bija, ka šis jau ir cits līmenis. Par pašu galveno, par ēdieniem var teikt tikai to labāko - "Muskatķirbju krēmzupa ar grauzdētām pistācijām, ķirbju sēklām, ķirbju eļļu un svaigo kazas sieru" bija interesants maigā un asā salikums un vēl piegraužamās sēkliņas, "Krāsnī cepts jēra ciskas steiks ar kāļu biezeni, sautētiem cigoriņiem un rozmarīna mērci" bija otrs labākais jērs, kādu es tiku ēdis (labākais bija vienā
viesnīciņā netālu no Stoke-on-Trent 2008.gada martā). Nedaudz amizanti, bet jēru es tiku ņēmis arī divās iepriekšējās reizēs "Neiburgā". Desertā "Rožūdens panna cotta ar baltās šokolādes-aveņu saldējumu un granātābolu sabajoni" bija pareizais saldums un nedaudz kontrastam saldējums. Vakara dzēriens bija "Virgin mojito", nebija tas sliktākais, bet kaut kas tur bija par maz (varbūt gan manu ekspektāciju par daudz).
Garšīgi, pārēšanās gan nedraud un arvien smalkāk. Pieļauju, ka pēc gada vai diviem atkal ieskatīšos, vienīgi ceru, ka tiekšanās uz smalkumu nebūs bezgalīga.