Lielmeistara
Aivara Ģipšļa piemiņas
turnīrs parādīja, ka man ir pavisam drusku, drusku, bet šoreiz garāks nekā
pinjons. Ja tas būtu prieks, tad tas būtu vienīgais, jo spēlēju tā it kā iepriekšējās četrdesmit partijas pēdējā mēneša laikā nebūtu bijušas.
Man ar A.Ģipsli diezgan daudz kontaktēties sanāca studiju laikā LU šaha klubā 90-o vidū. Vienmēr zolīds, ironisks, tomēr ar savu klātbūtni nenomācošs. Ļoti labi varēja ieraudzīt un saprast to, kāpēc viņa lielākie sasniegumi tomēr bija kā trenerim, nevis praktiķim. Nedomāju, ka šī saskarsme būtiski iespaidoja manu spēles stilu vai spēku, bet katrā ziņā man bija ļoti interesanti. Jācer, ka nākošgad pieminēšana izdosies labāk.