Dunduks ([info]dunduks) rakstīja,
@ 2012-02-04 12:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Krikumi 9-3

Par neatvadīšanos ļoti labi ir pateicis Klāvs Elsbergs:

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies ***

Man nepatīk atvadīties. Protams, esot mazā kompānijā un/vai privātā telpā es to daru. Jo tā ir pieklājīgi. Tā arī vismaz informēju, ka manis šeit vairāk nav. Lielākos pasākumos es atvados no man galvenā cilvēka. Protams, ja vēl kāds ierauga, es necenšos izvairīties un uzlikt neredzamā cilvēka cepuri, bet speciāli apstaigāt visus vienu vai vairākas reizes, lai pateiktu, ka es, redz, dodos prom un varbūt nemaz neaiziet, nē, tas nav priekš manis. Aizejot aizej. Vēlams angļu stilā - klusi un nemanāmi. Te es esmu un te manis vairāk nav.

Tiesa, arī par šo kaut ko ir teicis Klāvs. Par aiziešanas neiespējamību, jo kaut kas jau paliek: "viņa neaiziet – maigi un klusi/ smilts to visu ir uzsūkusi".

*** - manā pasaulē šis dzejolis gan ir arī par satikšanos. Šis ir (ok, vismaz kādreiz bija) kāda bijušā kursa biedra un parcista Anno mīļākās rindas. Toreiz, citā dzīvē un pirms trīs tūkstošiem gadu, kad es biju miljons reizes tramīgāks attiecībā uz svešām vietām, viņš un vēl viens kursabiedrs un parcists Kurbulis (arī Grāfs Kripto, Karti Sintari un Kendo), ieejot Albertā man palīdzēja neaizbēgt. Kaut gan īsti kur bēgt man nemaz ar nebija.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]puce
2012-02-04 12:33 (saite)
Man ļoti patīk un uzrunā Tavs mazās reminiscences. :)))

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?