Krikumi 9-0

Šādam klimatam mēdz parādīties dažādi blakusefekti. Manā gadījumā tas nozīmē, ka vēl vairāk līdzinos dažādiem (savvaļas, bet ne tikai) dzīvniekiem, apetītes līknei esot apgriezti proporcionālai molekulu kustības ātrumam. Protams, līdz bērnības/zēnības apjomiem tai aizsniegties nedraud (toreiz, piemēram, svētdienas brokastīs vienmēr bija pankūkas, ne plānās un ne rauga, mazās, uz normālas pannas ietilpstot piecām, un, protams, es skaitīju, cik apēdu (man patīk skaitīt), vienīgā nianse bija, ka pirmās divdesmit apēstās pankūkas es ne(ie)skaitīju, kā rezultātā es biju pietiekoši pieklājīgs un brokastīs apēsto pankūku skaits parasti bija robežās starp piecpadsmit un divdesmit).

Līdz ar to vakar es devos pusdienās ar koncepciju "soli pa solim" un nekur neplānoju steigties. Mans ierastais stūra galdiņš bija aizņemts, bet atradās kāds kaktiņs (iespējams pat siltāks) un varēja pamazām ķerties klāt. Sākumā bija jēra gaļas soļanka. Iepriekšējā dienā uzvārīta, resp., īstais labums nedaudz ziemīgai dienai. Lai neatdzistu blakus sardzē arī melna tēja ar citronu. Zupa laba, zupa silda ne tikai vēderu, bet arī dvēseli (vai apziņu vai neironu tīklu vai kādā citā pasaulē esošu krāsniņu, kurā vientuļā būdiņā stāv, kur ceļiniekiem ieinākt un sasildīties). Tā kā es pavisam, pavisam nesteidzos, tad starp zupu un otro prasījās kāda starpspēle atslodzei un variācija par grieķu salātiem ļāva turpināt baudīt "Galaktikas ceļveža stopētājiem" ceturto grāmatu un birdināt laiku starp pirkstiem. Kaut kur pēc salātiem, bet pirms otrā pilnīgi negaidīti kā sniegs uz galvas uzkrita dabas stihija Mālnieks (ko nozīmē šī dabas stihija Ļoti labi zina klāt neesošais VVilka kungs, bet pieļauju, ka arī biedrs unpy varētu būt ar atbilstošo meteoroloģisko pieredzi). Jāsaka, ka reizēm dabas stihija palīdz izkrāsot dzīvi un paliekošus postījumus nenodara. Rezultāta kaut kad uzbūvēju kārtējo gandrīz ne uz ko nebalstīto teoriju par bēdīgajām vecuma prognozēm "gūgles paaudzei" saistībā ar eksistējošo(?) sakarību starp smadzeņu trenēšanu un vecuma plānprātības vai līdzīgu jautrību iestāšanās varbūtību. Kaut kur šeit tiku arī pie otrā, kas bija musaka (palasot vikipēdiju es to sauktu par variāciju par grieķu versiju), tādā veidā noapaļojot manu jēra (pus)dien(ošan)u. Atbilstošs asums, kas piestāv dienām, kad pat manas spalvainās kājas pieļauj iespēju, ka termoveļa vispār varētu arī nebūt nemaz tik slikta doma. Papildus asumu piedeva tas, ka tikai šeit, resp., nepilnas divas stundas pēc sākuma, es atcerējos, ka līdz ar neplānoto vietas meklēšanu es esmu aizmirsis nosūtīt īsziņu, samaksājot par autostāvvietu. Līdz ar to pievārējis musaku pabāzu degunu ārā, kur mani sagaidīja labas ziņas - autiņs stāvēja neapgredzenots un tātad dzīve skaistāka (un stipri vienkāršāka). Pēc garas ingvera tējas, mijiedarbības ar dabas stihiju, grāmatas pabeigšanas un jaunajā "Rīgas Laika" numurā izlasītā par upēm un ezeriem, kā salds punkts dateļu kūka un apziņa, ka nedaudz ieēsts ir. Laiks doties tālāk.