vēl trīs dzejoļi

Māris Melgalvs

Pirms rīta

IV

Klausoties dzejnieku čukstos,
nakts bija piekususi.
Jo naktī tie visi ir dzejnieki,
kas paliek nomodā klusi.

Jo naktī tie visi ir spēlmanīši,
kas neaizskar dienā uzvilktās stīgas.
Katra zālīte - koncertzāle.
Tālu no Dzintariem. Tālu no Rīgas.

Sikspārņu pelēkiem čukstiem
apbira ozola zari.
Sen tas bija. Pie Gaujas.
Pie ievām. Un pavasarī.

Arī toreiz nakts neizturēja.
Aizgāja gulēt viena.
Čokurā saritinājusies.
Apkārt tai miglas siena.

***

Snieg pelēki, pūkaini pastnieki
no pastkastītēm uz pastu.
Nu kā lai neraksta vēstuli,
nu kā lai nekļūst par nastu,

par slogu, pavisam maziņu.
Nav spēka būt milzu slogam.
Tev nemanot, piespiežu pieri
vēl neieraudzītam. Tavējam logam.

Tevis nav. Manis nav. Loga nav.
Tikai noraso atspīdums rūtīs.
Tikai dzelzceļš kā lielaisceļš stāv.
Vienā rūsā. Ar vēstuli krūtīs.

***

Cauri laikmetiem māk sasaukties vien stabi.
Es nerunāju. Man ir ļoti labi.
No dzelmes atskan vāji dievpalīgi.
Es nerunāju. Man ir vientulīgi.
Ir bezgalīgi. Smaidi. Zīles kokā.
Kad nerunāju, viss ir manā rokā.
Un tumsai it nemaz nav tāda vara.
Es nerunāju. Mūžība ir gara.