Krikumi 1-3


Sēžot krogā, kur ne tikai nedod ēst, bet reizēm arī jācitē Klāvs Elsbergs: "... un sirdīgi veros, cik vakars ir zils./ Te neapkalpo. Te tāda pils.", kas gan tiek kompensēts ar citām ekstrām, man tika uzdāvināts jauks stāsts.

"Devos uz kādu Eiropas pilsētu skriet maratonu. Ielidoju naktī un lai arī lidosta patālu no pilsētas, tomēr pamazām tuvojoties dzīvošanas vietai vēl ir pārāk agrs. Šajā brīdī mani uzrunā kāds Boba Mārleja līdzinieks un piedāvā alu. Tā kā jāskrien nākošajā dienā, ir agrs un tāpat nav nekā labāka, ko darīt, tad, protams, piekritu. Vārds pa vārdam un izrādās, ka "Bobs Mārlejs" dzīvo tieši pretī pasūtītajai naktsmītnei un kāpēc, lai nīktu kaut kur uz ielām, ja ir alternatīva. Ciemošanās gan izvērtās diezgan negaidīta, jo pēc kāda laika namatēvs izvilka kārbiņu, no kuras izbēra baltu pulverīti un piedāvāja uzcienāties ar kokaīnu. Pēc mana atteikuma atzinis, ka šī varbūt tiešām nebija labākā ideja daļu apēda, pārējo sabēra atpakaļ kārbiņā un piedāvāja kāsi, kam es piekritu. Piekritu arī otram kāsim. Jauki pasēdējam. Nākošajā dienā maratonā sasniedzu savu labāko rezultātu."

Es vienmēr esmu ticējis, ka pareiza sagatavošanās ir puse no uzvaras. Man tikai grūti pateikt lielākā vai mazākā :-) Vēl interesants rezultāts bija nelielai pagūglēšanai, kur izrādījās, ka viņš ir trīs gadus jaunāks par mani, lai arī pirms tam es biju pārliecināts, ka es esmu jaunākais vecuma starpīobai esot +/- pieci gadi.

Vēlāk vakara gaitā ar vienu ausi dzirdu kā jaunieši cīnās ar "Alias" tipa spēli un vienā brīdī kāda divdesmitgadīga jauniete izvilkusi kārti un ieraudzījusi nepazīstamu vārdu jautā pārējiem: "Klau, kas ir dezertieris?" Vēl skarbāks gan bija citu sniegtais dezertiera skaidrojums: "Cilvēks, kurš ir aizbēdzis no valsts." Šeit kā vainu mīkstinošo apstākli tomēr varētu minēt to, ka varbūt kāds politiķis/politologs vai tamlīdzīgs purniņš kaut kur mēdijos emigrējušos ir nosaucis par dezertieriem un grāmatas jau neviens nelasa.

Protams, jaunietes mēdz būt stipri dažādas. Ir jaunietes, kuras nezin, kas ir dezertieris un ir jaunietes, gan nedaudz vecākas, kuras raksta fizikā maģistra darbu par lēno gaismu, resp., par to, kas notiek, kad gaisma pārvietojas ar ātrumu, kas ir būtiski lēnāks par gaismas ātrumu. No vienas puses varētu sev uzsist pleca, jo no vārdiem "lēnā gaisma" es pareizi (uz)minēju, kāda gaismas īpašība tur varētu tikt pētīta (gan bez vārda būtiski un atzīstu, ka nekāda ģenialitāte priekš šāda minējuma nav nepieciešama), tomēr uz manu otro precizējošu jautājumu: "Vai tas ir saistībā ar kvantiem?" es saņēmu atbildi tieši saules pinumā: "Jā, protams, viss, kas ir attiecībā uz gaismu, ir saistīts ar kvantiem." Jā, nevajag mēģināt izlikties gudrākam nekā esi, nevajag, kaut gan šoreiz jau es tikai uzturēju sarunu, jo ilūziju par zināšanām fizikā man nav. Galu galā aiziešana uz fizikas lekciju bija pēdējas salmiņš, lai saprastu, ka tomēr nesanāks un pieņemtu lēmumu atstāt tik mīļās lietišķo matemātiķu, kuri gan jau bija pārtapuši par datorzinībām, rindas. Tas, ka dzīve piecus gadus vēlāk mani paņēma aiz čupra un iemeta ar visām četrām atpakaļ IT pasaulē jau ir cits stāsts.