***
Šodien bija īstā diena garām un ne tik garām pastaigām pa Rīgas ielām, vienatnē vai kopā ar kādu, klusēšanai un rudens aiziešanai soļiem skanot uz bruģa.

***
Es biju arī iegājis, kā to savulaik apzīmēja kāda jauka būtne http://klab.lv/users/planeeta/174286.html, "burvīgā Vecrīgas krodziņā", resp., "Charlie". Jāsaka, ka tādi ekscesi kā mats ēdienā man negadījās (un ne tāpēc, ka biju nevērīgs, jo mums ģimenē ir tāda tradīcija, kuru sāka tēvs, bet pārņēmu mantojumā arī es - ieraudzīt visādas figņas ēdienā, bet mājās tas jau ir savādāk), bet pārējā ziņā nekas spožs nebija, nepavisam nebija. Svaigi spiestā apelsīnu sula bija ļoti plāna un skāba, "Čilli" zupā bija gaļa un pupiņas un asums, bet pati zupa bija knapi silta (ok, ja šai zupai ir tādai jābūt, tad kaisu es pelnus uz galvas, bet pirms pāris nedēļām kādā jaukā Lietuvas krodziņā šāda pati zupa bija ne tikai asa, bet arī rudenim piemēroti karsta), picai laba bija tikai cena - ne tikai ar karstumu neizcēlās, bet arī bija pacieta, sīksta un vēl visai bieza mīklas kārta. Piedevām viss notika kosmiskā ātrumā (tik kosmiskā, ka tas patiešām traucēja), jo pēc pasūtījuma pieņemšanas diez vai pagāja vairāk kā piecas minūtes, kad klāt bija zupa un knapi biju zupa apēdis, kad nesa jau picu. Pieļauju, ka zinot ko pasūtīt, pusstundas laikā ir iespējams paēst, ieskaitot vēl arī saldo, ko šoreiz es pēc iegūtās pieredzes nebiju gatavs pamēģināt. Varbūt lielā barā ir savādāk, bet vienatnē ejot ir skaidrs, ka šāda tempa dienišķās kotletes piebeigšanai es noteikti dotos uz 2-3 reizes lētāku ēstuvi.

***
Vēlāk vakarā stāvēju uz kāda ielas stūra, nevienu neaiztiku, rakstīju īsziņu un pēkšņi mani uzrunāja divas visai simpātiskas jaunietes. Sākumā gan nesaklausīju, ko viņas teica, uz viņu precizējošo: "english?" atbildot: "latviski". Un tad varēja novērtēt iekšējo vērtību spēku un reakcijas ātrumu. Jaunietes sāka savu sakāmo: "mēs esam no Jēkaba katedrāles" (kopā šo vārdu pateikšana prasīja kādas 2-3 sekundes), bet šajā vietā es pilnīgi automātiski ar muguras smadzenēm viņas pārtraucu un atbildēju: "paldies, nē", reizē pagriežoties ar muguru pret viņām un man grūti pateikt, cik daudz no šiem diviem vārdiem es paspēju pateikt pirms muguras uzgriešanas. Nu jā, var jau būt, ka viņas man gribēja piedāvāt neaizmirstamu seksuālo fantāziju nakti vai meklēja, kam uzdāvināt nupat kādā slepenā ejā atrastos dārgumus, bet tomēr man šīs jaukās iespējas šķiet visai teorētiskas. Katrā ziņā vismaz vārdos es esmu pieklājīgs.

Par Jēkaba katedrāli man ir vēl viens (pavisam mazs) stāsts. Man tur precējās māsa, bet iekšā es tā arī neiegāju un ceremonijas laiku jauki pavadīju netālu esošajā krogā.

***
Pats labākais tomēr beigās, jo, ejot paņemt krastmalā stāvošo autiņu, es to gandrīz nepazinu - tik neparasti tas izskatās nomazgāts :-)