vakar aiz bizes vēl tomēr šajā robežas pusē paspēju noķert cienījamo Vīna Mūku. viņš vienmēr mani ir fascinējis ar savu bezgalīgo optimismu, aizrautību un smaidu - no viņa vien šis komplekts pietiku vidējai miljonu pilsētai***. vienmēr atcerēšos kā nevainīgs piektdienas vakars Albertā beidzās ar to, ka svētdien tuvāk pusdienlaikam es lecu ārā no lidmašīnas (ar izpletni gan). bet tagad mēs gan esam (nedaudz) vecāki un rimti pasēdējām ķerot rudens sauli un skatoties uz apkārt staigājošām jaunuvēm, drusku paslīpējām bruģi izejot pa seno dienu kaujas takām, pamērījāmies puncīšiem (ja tā turpināsies, tad drīz man būs lielāks) un kopumā sasodīti labi pavadījām laiku.

protams, šādas tikšanās modina bijušas un nebijušas atmiņas. jā, arī par to kā kādā rudenīgā vakarā es skatījos spogulī kā tu ģērbies. tu uzvilki mēteli un apsēji jostu ar pārliecību un apņēmību, ka tā ir vienīgā patiesība pasaulē, ka tikai tā var nodrošināt mieru uz zemes un pabarot visus bada cietējus. tu uzvilki to kā bruņas, kurām šonakt nokrist nebūs lemts. bruģis skanēja kopā ar taviem soļiem un izdzisa tālumā kā zvaigznes saulei austot. es devos projām saujā nesot tavu pirkstu galu sajūtas. nakts vēl bija jauna, bet es nu jau vairs nē.

*** - attiecībā uz miljonu pilsētu vēl es esmu apzinājis pašpārliecinātību (pagaisis), mīlestību (mana māte) un izlikšanos (es).