politiska pasaciņa

Normāli brīvdienās es abstrahējos no tādas lietas kā datumi vai notikumi, kas tieši neietekmē dzīvi 1.7 hektāros 50km no Rīgas centra, tomēr šodien kaut kā gadījās atvērt Delfus, galvenā ziņa par 15.maiju un lai gan man uzreiz nepieleca, ka 15.maijs ir šodien, tomēr vienā brīdī klikšķis nostrādāja. Tad vēl nepilnas 2h zemes rakšanas (un par kaut ko jau ir jādomā to darot).

Manā uztverē 15.maijs ir Latvijas kauna datums. Jo nevarot noliegt kulmaņa līdzdalību pie Latvijas valsts rašanās, es viņa piedalīšanos salīdzinātu kā (audžu)tēva lomas pildīšanu, kur lai arī ne nepārtraukti un lai arī ar stipri mainīgām sekmēm, galu galā augšanas grūtības, lielā ekonomiskā krīze un citas nelaimes, bet viss notika, līdz vienam otram piecpadsmitgadīgās (audžu)meitas uzvedība apnika (visiem jau nevar veikties tā, kā bija šajā jautājumā paveicies man) un viņš izlēma, ka izdrāšana un iekaustīšana būtu labākais risinājums, kas arī tika īstenots 1934. gada 15. maijā. Jāsaka, ka meitas uzvedība uzlabojās un arī drāšana nemaz tik bieži nenotika, vairāk bija tikai tāda izrādīšanās, pie reizes pašai arī nebija ne par ko sevišķi jādomā un ne par to, ko darīt, ne par to, kas notiek apkārt, it sevišķi tajās mājās austrumu virzienā. Un kā jau pasakā, kas atspoguļo dzīvi parasti notiek, viss beidzās ar "es palikšu savā vietā, tu paliec savā vietā" un lai tevi drāž austrumu kaimiņš.

Vienīgais mazais ļaunais prieciņš, ka šī nodevība diktatoram-valsts apvērsuma īstenotājam labumā negāja un nezināmā kapa vieta (saprotu, ka tajā Krasnovodskas kapsētā ir kaut kas uzsliets, bet trāpīts vai nē tur ir varbūtību teorijas, nevis zināšanu jautājums) kaut kur Turkmēnijā ir viņa jūdas graši.

--- 1995. gadā stājos juristos, testā bija jautājums par Latvijas prezidentiem un es, protams, atbildēju, ka ir četri bijuši (jāatzīmē, ka tiku pat saņēmies un Rumpīti nosaucis esošajā uzvārdā). šādu pārliecību pamatā veidoja divi faktori/notikumi:

1. mazpadsmitgados (80-o vidus) tiekot pie "Atpūtas" praktiski pilna komplekta lasīšanas, pirmais vāks bija pārāk tuvs tam, ko es ikdienā redzēju padomju preses izdevumos (par vienlīdzīgajiem dzīvniekiem gan man vēl sākumā informācijas nebija, bet kaut ko jau ar muguras smadzenēm sapratu),
2. lielā zārka nagla bija 80-o pašu beigu (vai 90-o pašu sākuma) "Dabas un vēstures kalendārs", kur ļoti sīki bija pa datumiem, ar dokumentiem un citātiem aprakstīts 1940. gada jūnijs un bēdīgi slavenie vārdi kā rezultātā mēs palikām savās vietās - Litenē, Sibīrijā un centrālcietuma pagalmā.

pie vienām sāpēm nākšu ārā no skapja (politiskās gan, nevis seksuālās orientācijas ziņā) un acīmredzot 2010. gads būs pēdējais, kad es esmu piedalījies Saeimas vēlēšanās (pašvaldību vēl skatīšos, jo, ja vietējo mafiozi saraksts nebūs kopumā pārāk pretīgs un tajā būs cilvēks/i, kura ievēlēšana man patiktu, tad varbūt arī piedalīšos), jo man vairāk nav par ko balsot. 1993. gadā bija viegli izvēlēties - "Tēvzemei un Brīvībai" un neviena komunista sarakstā (tikai apmēram pirms gada es izmetu izgriezumu, kurš stāvēja grāmatplauktā manām naida minūtēm, no laikraksta "Sports" par Anatoliju Gorbunovu kā LKP CK sekretāru), 20 gadu vecumā neko vairāk nevar vēlēties un tālāk jau bija vienkārši, sākumā ideja, vēlāk pieradums un zināma lojalitāte, t.sk. pašam divdesmitgadīgajam sev, tomēr šobrīd jaunieši, kuri gatavi salā pliki protestēt pret Abrenes atdošanu, bet tajā pašā laikā kā varoni redz cilvēku, kurš iznīcināja pirmo republiku - ne jau tāpēc 1990. gada 4.maijā dārzā bija nolikts radio un rokot zemi kopā tika skaitītas balsis "Par" un pat man vienreiz pietiek.