| |
[8. Nov 2007|01:04] |
|
"Tu zini tikai vienu veidu, kā mīlēt - ienīst citus." |
|
|
| |
[6. Nov 2007|09:31] |
|
Mans ķermenis mani pieviļ. Liekas, ka tas dara visu iespējamo un pat neiespējamo, lai no manis tiktu vaļā. Bet ej tu dirst! Es nepadošos. |
|
|
| |
[2. Nov 2007|22:59] |
Jau sen apriebies dzīvot viduvēju dzīvi. Visu vai neko? - tāds ir jautājums. "Nekam" traucē pārāk lielās ambīcijas,"visam" - pārāk maz spēka.
Un kur šeit ir taisnība? |
|
|
| |
[30. Okt 2007|21:00] |
|
salkana dzīve
zīda lakatā tērpjas
ap kaklu tā vērpjas
un smalkie diegi
tik maigi un viegli
griež kaklu pušu
un atstāj mani tukšu |
|
|
| 11. diena |
[28. Okt 2007|19:37] |
Khe khem...
Pienācis bezcerības mirklis. Rudens kļūst pelēks, skaņas trulas un griezīgas, cilvēki vienaldzīgi, bet Unda bez smaida. Var jau mēģināt to visu novelt uz saules trūkumu, bet neesmu pārliecināta, ka tas būtu taisnīgi. Tās neesamība neizraisa bezcerību, tikai to pastiprina.
Es sajūtos kā veca ragana ar pūstošiem kauliem. Man sāp āda, un pie manām kājām brēc kaķi. Izlaidušies, nekas jau vairāk. Mans nešpetnais gars iesper tiem ar kājām. Škic, maitas putni!
Mēģinu uzlabot omu, sevi lutinot. Neizdodas. Viss man vienaldzīgs. Es gribu tikai ieritināties rozā lapu kaudzē un aizmigt. Pavisam. |
|
|
| |
[28. Okt 2007|00:21] |
|
Cik ilgi mēs esam jauni? Kādu pusotru minūti? he |
|
|
| |
[26. Okt 2007|20:54] |
Un jau atkal man ir nenormāli bail. Tas jau ne uz brīdi nepazūd, tikai noslēpjas aiz kādas citas domas. Bet nu esmu viena, un vairs nav aiz kā slēpties.
Tagad jau bailes ir lielākas, jo tām nāk klāt jaunas. Tās mani beidz nost, jo es nesaprotu, ko darīt. Klusēt un norīt? Un cik ilgi? Līdz sastapšos ar tām aci pret aci un zaudēšu cīņā? Skaļi kliegt un lūgt pēc palīdzības? Nē, to arī nevar, jo zinu, ka manas bailes vēl vairāk nobiedēs kādu citu.
Un virs šīm "mazajām" bailēm nostājas vēl kāda - bailes par to, ka sev kaut ko nodarīšu. Kādēļ? Jo bail.
Un nesoliet man palīdzēt, vai mani mierināt. Nav jau ko palīdzēt un nav jau no kā nomierināt. Tās ir bailes. Neracionālas. Un tām nav risinājuma. |
|
|
| 9. diena (atkāpe) |
[26. Okt 2007|20:23] |
Rīts tramvajā.
Es saduros ar skatienu. Tas liekas silts un maigs. Tumšas acis, glīta, mīlīga seja, gandrīz nemanāms, bet viltīgs smaids. Virs saburzītajiem matiem raiba cepure, kas slēpj mežonīgās nakts pēdas. Viņa zaļā jaka man atgādina pavasara zāles svaigumu. Liekas, ka viņš smaržo pēc piparkūkām. Tas viņam piestāvētu. Un man uzreiz gribas viņam uzticēties.
Starp mums ir 10 soļu un vismaz 30 cilvēku, bet mēs joprojām raugāmies viens otrā. Nav pat mulsuma, tikai klusa un dziļa patiesība.
Pēkšņi sev apkārt sajūtu briesmīgu smaku, ietinu seju šallē un cenšos nenosmakt. Arī meitene blakus dara tāpat. Joprojām skatos uz viņu un saku:"Lūk, kādēļ mēs nevaram runāt - te ir vēl 100 cilvēki ar uzpūstiem vēderiem." Viņš saprot un mēs abi sākam smieties.
Es pieceļos un spraucos cauri cilvēkiem viņa virzienā. Te ne tikai smaržo labāk, te labāk saskatāmas arī viņa acis. Tagad tikai 2 soļi mūs šķir. Mēs abi smaidām. Es nedaudz nosarkstu. Mulsums, bet tomēr tik patiess.
Tramvajā iekāpj mana paziņa. Viņa nostājas starp mums un cenšas ar mani uzzsākt sarunu. Tomēr es neļauju viņai izjaukt mūsu divvientulīgo klusumu. Pēc brīža viņa saprot, smaida.
Vēl pēc minūtes tramvajs apstājas. Siltās acis palūkojas uz mani un saka:"Bija neizsakāms prieks ar Tevi iepazīties..." Viņš izkāpj. Es palieku. Bet pat stikls nav šķērslis viņa siltajam skatienam. Viņš mani pavada un uz atvadām pat nedaudz pamāj.
Un es zinu, ka Tu atkal kādreiz klusi gaidīsi mani tramvajā. |
|
|
| 8. diena (atkāpe) |
[25. Okt 2007|23:09] |
Es iekāpju pustukšā tramvajā, kas mani tumsā ved mājup. Man pretim nosēžas Pusmūža Vīrietis piepūstā vējjakā, ko uz ielām pārdod par 10 Ls gabalā. Es paskatos uz Viņu. Viņš uz mani. Smaids atplaukst Viņa sejā, tajā nav 1 zoba. Izskatās, ka viņš vēlas uzzsākt sarunu, bet es paspēju ātri novērst savu skatienu uz telefona ekrānu.
Pēc mirkļa es dzirdu, ka no viņa puses sāk nākt dīvaina, skaļa skaņa. Tas izrādās Vīrieša telefons, ko Viņš tur rokās. No vecā aparāta skan vīrieša un sievietes dialogs krievu valodā. Vecis rēc, sieviete sāk kliegt, bet nav saprotams, viņai sāp, vai viņa bauda. Es pagriežu seju pret logu, bet stiklā ieraugu, ka Pusmūža Vīrietis ņirdz un ik pa laikam uzmet gaidpilnu skatienu uz manu pusi, lai redzētu, kāda ir mana reakcija uz dzirdēto.
Es paslēpju seju rokās, jo nespēju vairs ilgāk novaldīt smieklus. Es nesaprotu, kas skan telefonā, tādēļ nesmejos par to. Man smiekli nāk par Viņu.
Ieraksts beidzas. Es joprojām esmu aizgriezusies, bet stikla atspulgā paslepus Viņu vēroju. Viņš izskatās vīlies, ieraksts uz mani nav atstājis paredzēto iespaidu, un sarunu uzsākt nav izdevies.
Visu atlikušo ceļu viņš brauc pagriezis muguru. |
|
|
| 8. diena (atkāpe) |
[25. Okt 2007|22:58] |
Tramvaja pieturā stāv "Pradas meitene". Gaiši blondi mati, apaļi, sārti vaigi, baltas botiņas, novazāts mētelītis un milzīga ķeša pie sāniem, kas dod viņai viņai vārdu "Pradas meitene". Zobos "Pradai" cigarete; tā izaicinoši pūš dūmus pa labi un pa kreisi. Arī košļeni tā žļambā kā brūnaļa pērnā gada zāli. Viņai kustoties, iemirdzas pirksti. Sāku pārdomāt, vai viņai tomēr labāk nepiestāvētu vārds "Gredzenu pavēlniece".
Dusmīgs skatiens uz manu pusi. Liekas, viņa jūt, ka par viņu rakstu. Par to, ka manās acīs viņa ir tirgus sieva, kas lepni kladzina savu viltoto vārdu - "Prada". |
|
|
| 8. diena |
[25. Okt 2007|19:18] |
ir dienas, kad nekam vairs nav spēka. Ķermenis kustās gausi un nelabprāt, prāts savdabīgā "brīvdienu režīmā". Uz priekšu dzen tikai... Vai kaut kas vispār dzen? Varbūt tikai atbildības sajūta knapi stumj uz priekšu. Viss notiek kā palēninātā filmā. Es zinu, ka manī ir rezerves, ar kurām varētu uztaisīt pat valsts revolūciju, bet man žēl sevi mocīt un tās meklēt.
Kafija un šokolāde. Prāts saka, ka tam jāpalīdz. Kuņģis saka, ka tā bijusi ļoti muļķīga doma.
katra skaņa, katrs pieskāriens, katrs manis izteiktais vārds sāp, jo prāts visu uztver lēnām, bet mulsinoši asi. Autopilota analīze visam. Smalka.
p.s. - aiz manis sēž mana brāļa acis. To ir grūti izturēt. |
|
|
| 7. diena |
[23. Okt 2007|23:28] |
|
Mani plosa deja. Es beidzot esmu atradusi daļu meklētā. Un es nespēju to aprakstīt. Tā ir pārāk liela kaislība, lai dalītos. |
|
|
| 6. diena |
[22. Okt 2007|21:37] |
|
Es nolēmu izveidot savu laika skaitīšanu. No nulles (gandrīz). Tas būs eksperiments, varat tam īpašu uzmanību nepievērst. |
|
|
| Lasam lēnām! (6. diena) |
[22. Okt 2007|21:13] |
Es mirstu!
(pauze)
Nu vismaz man tā liekas. Manuprāt tieši šāda ir sajūta, kad cilvēks mirst. Tāda saldi skābena, klusa un kliedzoša, miera pilna, ar kvēlojošu satraukumu iekšā. Bet varbūt es kļūdos, jo patiesībā es nezinu, ko tas nozīmē. Mirt. Tāds maigs vārds patiesībā, bet ar asu pieskaņu, ko mēs tam esam devuši. Un kas gan ir tas "es", kas var manī nomirt? Un vai vispār var?
Es šovakar nedomāju par nāvi, tikai par miršanu, un man liekas, ka tas nav viens un tas pats. Man liekas, ka miršana var būt arī dzimšana. Gluži kā embrijs, kas nomirst, atstājot mātes miesas, bet piedzimst, ieraugot jauno pasauli.
Un tādēļ es saku - Es mirstu! Un vai gan es varu kļūdīties, ja apkārt baumo, ka mēs visi pamazām mirstam? |
|
|
| 5. diena |
[21. Okt 2007|00:36] |
| [ | Mūzika |
| | Thomas Newman - American Beauty | ] |
Jans tērps? Nav īsti kā "Undai", vai ne? Bet gan jau drīz atkal būs "garderobes" maiņa.
Šodien es kā kurmis. Gandrīz akla, tumši baltajā bedrē rokos grāmatās. Ar mani kopā ir Alise. Tā nu gan ir slima vecne. Vai arī tāda esmu es (man it kā ir tuvāk līdz Aptiekas ielai).
Tā kā laupīts acu gaišums, zvaigznes šonakt tikai nojaušu un intuitīvi sajūtu, ka tās vēl ir ar mums, pie tam tikpat skaistas. Tomēr mēness gan ir zudis. Tā vietā virs nopļeckātajām koku lapām uzšāvies gaisā spilgti oranžs siera ritulis. Kāds gan jau paspējis pusi nograuzt ("Kurš pievācis manu sieru?"), bet siers tik un tā paliek siers.
Mans šīs dienas prieks ir milzīga tulzna uz kreisās rokas rādītājpirksta. Es to piespiežu pie lūpām un priecājos par neparasto sajūtu. Pārbaudu savu izturību un neplēšu to pušu kā iesaiņojuma plēves mazos gaisa burbulīšus. Tā ir zīme par labi padarītu darbu.
Ziniet, es laikam metu... lapas? |
|
|
| 3. diena |
[19. Okt 2007|22:21] |
Visi pēc kārtas slimi ar rudeni, bet es atkal rakstu. Gan viens, gan otrs ir nepareizi. Bet varbūt nav nekā pareizāka, jo tas pauri plēš uz pusēm un lej tajā spožu dzīvsudraba straumi.
Šodien visi smird pēc cilvēkiem. Vai drīkste teikt "smird", vai arī noteikti jāsaka šis "smalkākais" vārds "smaržo"? Man liekas, ka smird, lai gan vareni patīkami, jo šīs smaržas mani pievelk. Vienmēr esmu bijusi nedaudz traka uz cilvēku smaržām. Pēc cigaretes, pēc zīdaiņa, pēc ķiplokiem, pēc dušas, pēc sviedriem, pēc seksa... Smaržas ir tas noteicējs, pēc kurām es cilvēkus iekāroju. Un laikam nav viegli man izdabāt. Vislabāk smaržoja Džonijs Deps. Laikam vajadzēs viņu atkal kādu dienu satikt.
Šodien man salikās, ka sajutu pati savu smaržu. Asu, kodīgu, tajā pašā laikā tik maigu, saldu un patīkamu.
Un vabūt es tikai meloju. |
|
|
| 3. diena |
[19. Okt 2007|21:56] |
Cilvēkus izmanto, jo viņi vēlas, lai viņus izmanto. Tas padara viņus par mazajiem nabadziņiem. Tas "attaisno" viņu vēlāko žēlošanos, sūdzēšanos un ņerkstēšanu. Nu un? - es teikšu. Katram savas problēmas, un katram pašam jāprot ar tām tikt galā.
Vai es kādu izmantoju? Jā! Visus! Iepūtiet man! Tāda ir mana un ikviena cita cilvēka daba. Un kādēļ gan ne? Es izmantoju, bet arī ļauju izmantot sevi. Lai vēlāk varētu čīkstēt? Jā, tieši tā! |
|
|
| 2. diena |
[18. Okt 2007|03:10] |
"Tu esi forša, bet bīstama."
Tas, ko mēs rādām, ir tikai maskas. Tas, ko mēs redzam, ir tikai maskas. Viss ir tikai teātris un ilūzija.
Vajadzīga liela drosme, lai nostātos spoguļa priekšā pavisam kails. Un ne jau par drēbēm es šeit runāju. Kails un patiess pats pret sevi un citiem. Un tad var redzēt, cik ļoti mēs tomēr līdzināmies dzīvniekiem, cik ļoti mūs tomēr vada instinkti. Un mēs sevi vairs nepazīstam. Nav nekā no tā, ko domājām, runājot par "es".
Vienīgais, kas parasti laužās cauri visām maskām ir izdzīvošanas instinkts un egoisms - to nekad, nekas nespēs apslēpt, lai ko arī teiktu un darītu. Mēs dzīvojam TIKAI sev, bet saprotam to tikai bez "drēbēm". |
|
|
| 1. diena |
[17. Okt 2007|20:27] |
10 min un jau 4 izsmēķētas cigaretes.
"KO?" jūs teiksiet, "tu taču nesmēķē!"
Šodien smēķēju. Šķiet pirmo reizi. Un daru to ar baudu. Asums, kas ielīst rīklē, griež uz pusēm, bet es to baudu. Dūmi, kas paceļas tumsā, rada sireālu noskaņu. Pelni uzkrīt uz rokām, uz klaviatūras, uz segas... Tie ir silti un patīkami. Rokas ož pēc nosmēķētas depresijas, bet šodien šī smarža ir valdzinoša. Skatoties uz kūpošo sārto mēli, uz brīdi saliekas, ka neko tik skaistu neesmu redzējusi.
Aizsmēķēju nākamo. Un fonā skan:"Shame, shame..." Jā, Massive Attac šodien prot atrast vārdus. Bet kauna man nav. Tas laikam ir vienīgais, kas man šobrīd nav. |
|
|
| 1. diena |
[17. Okt 2007|19:29] |
|
Es šodien sevi nobeigšu. |
|
|