| 8. diena (atkāpe) |
25. Okt 2007|23:09 |
Es iekāpju pustukšā tramvajā, kas mani tumsā ved mājup. Man pretim nosēžas Pusmūža Vīrietis piepūstā vējjakā, ko uz ielām pārdod par 10 Ls gabalā. Es paskatos uz Viņu. Viņš uz mani. Smaids atplaukst Viņa sejā, tajā nav 1 zoba. Izskatās, ka viņš vēlas uzzsākt sarunu, bet es paspēju ātri novērst savu skatienu uz telefona ekrānu.
Pēc mirkļa es dzirdu, ka no viņa puses sāk nākt dīvaina, skaļa skaņa. Tas izrādās Vīrieša telefons, ko Viņš tur rokās. No vecā aparāta skan vīrieša un sievietes dialogs krievu valodā. Vecis rēc, sieviete sāk kliegt, bet nav saprotams, viņai sāp, vai viņa bauda. Es pagriežu seju pret logu, bet stiklā ieraugu, ka Pusmūža Vīrietis ņirdz un ik pa laikam uzmet gaidpilnu skatienu uz manu pusi, lai redzētu, kāda ir mana reakcija uz dzirdēto.
Es paslēpju seju rokās, jo nespēju vairs ilgāk novaldīt smieklus. Es nesaprotu, kas skan telefonā, tādēļ nesmejos par to. Man smiekli nāk par Viņu.
Ieraksts beidzas. Es joprojām esmu aizgriezusies, bet stikla atspulgā paslepus Viņu vēroju. Viņš izskatās vīlies, ieraksts uz mani nav atstājis paredzēto iespaidu, un sarunu uzsākt nav izdevies.
Visu atlikušo ceļu viņš brauc pagriezis muguru. |
|