| 11. diena |
28. Okt 2007|19:37 |
Khe khem...
Pienācis bezcerības mirklis. Rudens kļūst pelēks, skaņas trulas un griezīgas, cilvēki vienaldzīgi, bet Unda bez smaida. Var jau mēģināt to visu novelt uz saules trūkumu, bet neesmu pārliecināta, ka tas būtu taisnīgi. Tās neesamība neizraisa bezcerību, tikai to pastiprina.
Es sajūtos kā veca ragana ar pūstošiem kauliem. Man sāp āda, un pie manām kājām brēc kaķi. Izlaidušies, nekas jau vairāk. Mans nešpetnais gars iesper tiem ar kājām. Škic, maitas putni!
Mēģinu uzlabot omu, sevi lutinot. Neizdodas. Viss man vienaldzīgs. Es gribu tikai ieritināties rozā lapu kaudzē un aizmigt. Pavisam. |
|