|
26. Okt 2007|20:54 |
Un jau atkal man ir nenormāli bail. Tas jau ne uz brīdi nepazūd, tikai noslēpjas aiz kādas citas domas. Bet nu esmu viena, un vairs nav aiz kā slēpties.
Tagad jau bailes ir lielākas, jo tām nāk klāt jaunas. Tās mani beidz nost, jo es nesaprotu, ko darīt. Klusēt un norīt? Un cik ilgi? Līdz sastapšos ar tām aci pret aci un zaudēšu cīņā? Skaļi kliegt un lūgt pēc palīdzības? Nē, to arī nevar, jo zinu, ka manas bailes vēl vairāk nobiedēs kādu citu.
Un virs šīm "mazajām" bailēm nostājas vēl kāda - bailes par to, ka sev kaut ko nodarīšu. Kādēļ? Jo bail.
Un nesoliet man palīdzēt, vai mani mierināt. Nav jau ko palīdzēt un nav jau no kā nomierināt. Tās ir bailes. Neracionālas. Un tām nav risinājuma. |
|