| |
[26. Okt 2007|20:54] |
Un jau atkal man ir nenormāli bail. Tas jau ne uz brīdi nepazūd, tikai noslēpjas aiz kādas citas domas. Bet nu esmu viena, un vairs nav aiz kā slēpties.
Tagad jau bailes ir lielākas, jo tām nāk klāt jaunas. Tās mani beidz nost, jo es nesaprotu, ko darīt. Klusēt un norīt? Un cik ilgi? Līdz sastapšos ar tām aci pret aci un zaudēšu cīņā? Skaļi kliegt un lūgt pēc palīdzības? Nē, to arī nevar, jo zinu, ka manas bailes vēl vairāk nobiedēs kādu citu.
Un virs šīm "mazajām" bailēm nostājas vēl kāda - bailes par to, ka sev kaut ko nodarīšu. Kādēļ? Jo bail.
Un nesoliet man palīdzēt, vai mani mierināt. Nav jau ko palīdzēt un nav jau no kā nomierināt. Tās ir bailes. Neracionālas. Un tām nav risinājuma. |
|
|
| Comments: |
Neviens tev nevar palīdzēt jo ceļš ko tu ej ir tikai tavs. Tas savījās ar citiem ceļiem bet tik un tā ir un paliek tavs ceļš. Kāds ceļabiedrs var tev palīdzēt sagatavoties cīņai pašai ar sevi. Galu galā bailes - tā esi tikai Tu. Jēziņ - kopš kura laika Tu esi palikusi vāja.
Jēziņ, kopš kura laika Tu mani uzskati par stulbu??
Šķiet vienīgaias kas te ir stūlbs esmu es
Sastapsies aci pret aci, redzēsi baiļu vājumu un uzvarēsi. Varbūt.
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}